Šodien sākas LU CFI 37. zinātniskā konference, kas veltīta Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas (PFPL) 60 gadu jubilejai. PFPL Ilmāra Vītola (1., 2. attēls) vadībā tika izveidota 1960. gadā, bet galīgo lēmumu par LVU Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas radīšanu pieņēma Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālā komiteja kopā ar PSRS Ministru padomi 1961. gada 24. janvārī. Šī laboratorija kopā ar 1968. gadā izveidoto Segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratoriju (SPFPL) Voldemāra Fricberga vadībā bija sākums institūtam, ko šodien saucam par LU Cietvielu fizikas institūtu.

Savā 2016. g. grāmatā “No Latvijas Universitātes Fizikas institūta (1919) līdz Cietvielu fizikas institūtam (1978)” ilggadējais mūsu institūta Radiācijas fizikas laboratorijas pētnieks Dr. honoris causa Jānis Jansons stāsta, ka laikā, kad tika vairākkārtīgi (1957., 1959. g.) neveiksmīgi mēģināts panākt Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Spektroskopijas problēmu laboratorijas izveidošanu, LVU Fizikas un Matemātikas fakultātes (FMF) jaunais dekāna p.i. O. Šmits ar kolēģiem uzzināja, ka Rīgā tiek sākta slepena uzņēmuma No 233 būve kā stratēģisks objekts, kas paredzēts pusvadītāju ierīču izstrādei un izgatavošanai. Tas ļoti ieinteresēja Eksperimentālās fizikas katedras (EFK) fiziķus, jo daļa no viņiem nodarbojās ar pusvadītāju fizikas problēmām un mācīja studentus šajā jomā. Notika tikšanās ar uzņēmuma No 233 direktoru S. A. Bergmanu un Maskavas zinātniski pētnieciskā institūta p/k 281 pārstāvi E. Kokorišu – vēlāko jaunā uzņēmuma galveno inženieri. Sarunas gaitā noskaidrojās, ka plānotās LVU Spektroskopijas problēmu laboratorijas pētījumu tematika un iegādājamās mēriekārtas ļoti līdzinās uzdevumiem un aprīkojumam, kādus būs jārisina un jāiegādājas būvējamā uzņēmuma No 233 zinātniski pētnieciskajai laboratorijai. Bet uzņēmuma No 233 organizācija, palaišana un ekspluatācija prasīja daudz lielāku uzsvaru likt uz pusvadītāju pētniecības sektoru plānotajai LVU Spektroskopijas laboratorijai. Rezultātā tika nolemts, ka turpmāk jāvirza projekts, kas paredzētu, ka pie LVU tiek izveidota PFPL, bet ne spektroskopijas laboratorija. Tajā varētu iekļaut lielu daļu no FMF mācību spēkiem un palīgpersonāla, kas strādājuši pusvadītāju fizikas un blakus nozarēs, kā arī tajā varētu no studentiem sagatavot kvalificētus darbiniekus jaunajai iestādei No 233. To vēlāk nosauca par Rīgas Pusvadītāju ierīču rūpnīcu jeb tautā sauca vienkārši par Pusvadītāju rūpnīcu. Vēl vēlāk tā tika iekļauta rūpniecības apvienībā „ALFA”.

Sākās intensīvs darbs I. Vītolam un O. Šmitam (1. attēls), palīdzot J. Eidusam kā labam krievu valodas un padomju birokrātijas zinātājam, lai sagatavotu visus PFPL organizēšanas projekta nepieciešamos dokumentus: pamatojumu, projekta uzdevumu un perspektīvo plānu no 1960. līdz 1965. gadam, atsauksmes par iepriekšējo zinātniski pētniecisko darbību no vadošajām pētniecības iestādēm un zinātniekiem.

Izstrādātajā PFPL projekta uzdevumā laika periodam no 1960. līdz 1965. gadam bija izdalīti divi galvenie pētniecības virzieni: 1. Cietvielu shēmas un mikromoduļu elementi; 2. Pusvadītāju procesu pētījumi dielektriķos. Lai uzsāktu darbību, 1960. gadam tika pieprasītas 10 štata vietas ar kopējo algu fondu 13.030 rbļ. mēnesī (vecā naudā). Laboratorijas materiāli tehniskajam nodrošinājumam pirmajam gadam bija nepieciešama aparatūra par kopsummu 650.000 rbļ. un materiāli – 200.000 rbļ.

Tika nosūtīts iesniegums ar LVU rektora parakstu arī LPSR KP CK sekretāram A. Pelšem ar lūgumu atbalstīt Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas dibināšanu.

Priekšlikums par LVU PFPL izveidi 1960. gada 28. janvārī tika izskatīts un atbalstīts LPSR Ministru padomes Augstākās un vidējās speciālās izglītības valsts komitejā. Turpmāk tika gatavots LPSR Ministru padomes lēmuma projekts par LVU PFPL organizēšanu. Tika pieņemts pozitīvs lēmums un, pamatojoties uz to, LPSR Ministru padomes Augstākās un vidējās speciālās izglītības valsts komiteja izdeva 1960. gada 18. maijā pavēli No 278 par LVU Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas organizēšanu. Pavēles 4 punktos uzskaitīts, ka: 1) laboratorija ar personālu un iekārtām jānokomplektē 4 gadu laikā, sākot no 1960. gada jūnija; 2) LVU rektoram jānodrošina laboratorijai telpas, personāla štata vietas, nekavējoties jāiesniedz pieprasījums laboratorijas aprīkojuma iegādei un 3) jāiesniedz Valsts komitejai laboratorijas organizēšanas un darbības uzsākšanas plānu tā apstiprināšanai; 4) Valsts komitejas kapitālās celtniecības un sagādes nodaļai, pamatojoties uz LVU rektora iesnieguma, jānodod Valsts plānam nepieciešamo iekārtu un materiālu pieprasījums.

Galīgo lēmumu Nr. 78-27 par LVU Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas radīšanu pieņēma Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālā komiteja kopā ar PSRS Ministru padomi 1961. gada 24. janvārī.

Sākās spraigs darbs pie PFPL izveidošanas. No 1960. gada 26. septembra par laboratorijas vecāko inženieri iecēla I. Vītolu (1. un 2. attēls), līdztekus uzdodot veikt laboratorijas vadītāja pienākumus ar algu 1.500 rbļ. mēnesī (vecā naudā). Par pirmajiem zinātniskiem līdzstrādniekiem tika pieņemti Valters Zīraps, Jānis Valbis, Ivars Tāle, Juris Zaķis, Valdis Šteinbergs; par tehniskajiem darbiniekiem – Pēteris Tomsons, Edmunds Tardenaks, Gunārs Līmežs, Vilma Putniņa, Lija Rihtere, Benilda Ezeriņa. Turpmākajā laikā laboratorijas zinātnisko un tehnisko darbinieku skaits strauji auga, kā arī daudzi studenti tika piesaistīti darboties Pusvadītāju fizikas pulciņā, ražošanas praksē, kursa darbu un diplomdarbu izstrādāšanā.

Laboratorijai tika piešķirtas telpas ēkā Raiņa bulvārī 19 pirmā stāva kreisajā spārnā gar Inženiera ielu, kā arī perspektīvā tika atļauts izbūvēt pagrabstāvu tajā pašā ēkas spārnā. Telpas bija jāizremontē, piemērojot laboratorijas vajadzībām. Remontu veica galvenokārt pašu spēkiem V. Zīrapa vadībā.

Tika uzsākta PFPL struktūras veidošana. Kā pirmā laboratorijas sastāvā tika noorganizēta Radioelektronikas grupa. Sāka veidoties mehāniskās darbnīcas. I. Vītols bija novērojis, ka RPI Fizikas katedras laboratorijas ļoti sekmīgi vada inženieris Olģerts Āboliņš (3. att.), un pierunāja viņu pārnākt strādāt uz PFPL par galveno inženieri. Tas bija ļoti nozīmīgs ieguvums, jo O. Āboliņš īsā laikā izveidoja plaša profila Elektromehānisko grupu. Viņa vadībā mehāniskās darbnīcas meistari Arvīds Skuja, Jēkabs Lūsis, Ernestu Pūce u. c. kopā ar radioelektroniķiem radīja dažādas mēriekārtas laboratorijas grupu vajadzībām un līgumdarbiem ar citām iestādēm.

1961. gada laikā laboratorijas izveide tik tālu bija pavirzījusies uz priekšu, ka varēja jau gatavoties PFPL pirmās kārtas atklāšanai. I. Vītols ar kolēģiem bija nolēmuši to atzīmēt ar sasniegumu izstādi un svinīgu sapulci, kurā tiks uzaicināti piedalīties LVU vadības, Izglītības ministrijas, preses u. c. pārstāvji, lai pēc iespējas plašāk popularizētu pusvadītāju fiziku, tās iespējas un PFPL nepieciešamību.  Izstādes sagatavošanu vadīja I. Tāle. LVU Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas izveidošanas pirmā kārta tika atklāta 1962. gada 5. janvārī pulksten 12.oo svinīgā sapulcē universitātes 12. auditorijā Raiņa bulvārī 19. Tā guva plašu ievērību.

Domas par jaunām un piemērotām telpām fizikas laboratorijām un auditorijām FMF darbiniekiem jau pastāvēja kopš Otrā Pasaules kara beigām. Sākotnēji tika izvērtētas vairākas citas vietas Rīgā, taču piemērotas ēkas celtniecība tā arī nesākās. Meklējumi beidzās ar iespēju dabūt gruntsgabalu Ķengaragā Daugavas malā. Tas bija pietiekami tālu no transporta maģistrālēm un blakus esošā tīklu aušanas fabrika neradīja būtiskas grunts vibrācijas un citus traucējumus. Un tā būvniecība Ķengaraga ielā 8 notika no 1971. līdz 1974. gadam. 1975. gadā jaunuzceltajā ēkā Daugavas krastā iemājoja Latvijas Valsts universitātes (LVU)  Fizikas un matemātikas fakultātes (FMF) laboratorijas – PFPL un SPFPL, kuras apvienojot, 1978. gada 24. februārī atklāja jaundibināto LU CFI jeb tolaik - P. Stučkas LVU Cietvielu fizikas zinātniskās pētniecības institūtu.

Dalīties