Institūta vēsture

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts Universitātē (LVU) turpinājās aktīvi pētījumi cietvielu fizikā, ko bija uzsācis doc. Ludvigs Jansons. 1960. gadā Ilmārs Vītols sāka veidot Pusvadītāju fizikas problēmu laboratoriju (PFPL), savukārt 1968. gadā Voldemārs Fricbergs – Segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratoriju (SPFPL). Abas laboratorijas aizņēma telpas Universitātes galvenajā ēkā Raiņa bulvārī 19. Drīz vien, ievērojami pieaugot zinātnisko darbinieku un studentu skaitam, telpas kļuva par šauru. Radās iecere uzbūvēt atsevišķu laboratoriju korpusu, kur tiktu izvietotas abas laboratorijas, kā arī Pusvadītāju fizikas katedra. Rezultātā 1975. gadā Ķengaragā, Daugavas krastā, pateicoties Ilmāra Vītola un galvenā inženiera Oļģerta Āboliņa neatlaidībai un rūpēm, tika uzcelts laboratoriju korpuss – „Mācību un zinātniskais komplekss”. Uz tā bāzes 1978. gadā tika dibināts LVU zinātniski pētnieciskais Cietvielu fizikas institūts. Par pirmo institūta direktoru tika ievēlēts Juris Zaķis. 

Institūtā galvenie zinātniskā darba virzieni bija jonu kristālu, stiklveida materiālu, segnetoelektrisko materiālu un amorfo pusvadītāju fundamentālie pētījumi, kā arī mēraparatūras izstrāde cietvielu fizikas eksperimentu automatizācijai. Atbilstoši šiem pētniecības virzieniem tika izveidotas 4 nodaļas ar vairākām laboratorijām: Jonu kristālu fizikas nodaļa (vadītājs Ivars Tāle), Stiklu fizikas nodaļa (vadītājs Andrejs Siliņš), Segnoelektriķu fizikas nodaļa (vadītājs Voldemārs Fricbergs) un Pusvadītāju materiālu nodaļa (vadītājs Andrejs Lūsis). Eksperimentu automatizācijas vispārīgo jautājumu risināšanai izveidoja Programmētā eksperimenta laboratoriju (vadītājs Jurijs Kuzmins), bet eksperimentu programmētai vadībai un rezultātu apstrādei – Elektronisko skaitļošanas mašīnu daļu (vadītājs Imants Griķis). Tika izveidotas arī Mehāniskās darbnīcas (vadītājs Oļģerts Āboliņš), Konstruktoru daļa (vadītājs Jānis Straumēns), Radioelektronikas daļa (vadītājs Edmunds Tardenaks) un Kriogēnā stacija (vadītājs Ilmārs Dunkurs).

Laikam ritot, pētījumu virzieni mainījās minimāli. 80. gadu beigās LVU CFI bija kļuvis par vienu no lielākajiem un raženākajiem fizikas centriem Latvijā. Tas regulāri organizēja Vissavienības, Baltijas un vietējās konferences un seminārus par kristālu fiziku, defektu veidošanos kristāliskos un stiklveida materiālos, segnetoelektriskajiem materiāliem, t.sk. caurspīdīgo segnetokeramiku, cietvielu joniku, eksperimentu automatizāciju un apmācošo datorprogrammu izstrādi. Šajos virzienos LVU CFI kļuva par vienu no vadošajām pētnieciskajām iestādēm Padomju Savienībā.

90. gadu sākumā – pēc PSRS sabrukuma – zinātniskā un zinātniski tehniskā personāla skaits LU Cietvielu fizikas institūtā ievērojami samazinājās – no aptuveni 290 līdz 150 darbiniekiem. Situācija uzlabojās, kad 1993. gadā institūtam pievienojās aptuveni 20 darbinieki no Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta un 1999. gadā vēl aptuveni 20 līdzstrādnieki no Fizikas institūta Kodolreakciju laboratorijas. 1992. gadā tika dibināta Optisko materiālu laboratorija un izveidota jauna studiju programma: Optometrija un redzes zinātne (vadītājs Ivars Lācis). 2001. gadā sīvā konkurencē LU CFI uzvarēja Eiropas Komisijas rīkotajā konkursā ar projektu Excellence Centre of Advanced Material Research and Technology (CAMART). 2004. gadā institūtam pievienojās Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūta Organisko materiālu laboratorija (vadītāja Inta Muzikante).