Dr.phys. Marija Dunce 

 

Lai gan pastāv dažādi stereotipi par zinātniekiem, katrs zinātnieks ir personība. Jā, ir prasmes, kas ir kopīgas daudziem, piemēram, patstāvība, spēja saredzēt kopainu un detaļas, tomēr katrs no mums ir atšķirīgs un ar savu stāstu.
LU CFI Vadošā pētniece, L’ORÉAL Latvija stipendijas Sievietēm zinātnē ieguvēja, brazīliešu bungu virtuoze un Latvijas zinātnes kalendāra modele

Fiziku sāku apgūt jau pirmsskolas vecumā. Mans pirmais fizikas skolotājs bija mans tētis. Viņš vienmēr man ir mācījis fiziku, bieži vien tā, ka pati to nenojautu. Tas sākās jau agrā bērnībā, kad mūsu mājās notika īsti pētnieciskie eksperimenti, konstruēšana, lodēšana. Būtībā tā bija fizikas likumu pārbaudīšana, izprašana un pielietošana. Tikai vārds „fizika” skaļi netika teikts – tēvs mums, bērniem, to spēja pasniegt kā aizraujošu rotaļu, kas nebija nošķirta no pasaules izzināšanas citos aspektos – sporta, mākslas, valodu apgūšanas, matemātikas, mūzikas.

Skolā man vienlīdz labi padevās daudzi mācību priekšmeti, tāpēc arī bija grūti izlemt, kur doties studēt. Pēc ilgstošām pārdomām un sarunām ar ģimeni, nolēmu stāties LU Fizikas un matemātikas fakultātes Fizikas nodaļā, jo fizikas studijas ietver un attīsta daudzas prasmes matemātikā un inženierzinātnēs, kā arī veicina izpratni par dabu. Es domāju, ka tik daudzpusīgas studijas man palīdzēs izvēlēties, ko es darīšu pēc tam, jo uzsāku studijas ar domu, ka tas mani izglītos, attīstīs un iedvesmos turpmākām mācībām. Tajā laikā vēl neplānoju kļūt par zinātnieci. Tas mainījās, kad nonācu LU Cietvielu fizikas institūtā ar mērķi izstrādāt bakalaura un maģistra darbus. Īpaši iedvesmojos no kopīgā darba ar Ēriku Birku, kurš mani aicināja pievērsties bezsvina segnetoelektrisko materiālu izpētei un vēlāk kļuva par manu darba vadītāju. Vērojot ar kādu mērķtiecību un entuziasmu viņš strādā, arvien vairāk aizrāvos ar zinātnes pasauli. Tā arī es turpināju strādāt LU CFI. Mans pašreizējais darbs joprojām ir saistīts ar bezsvina segnetoelektrisko materiālu pētīšanu, attīstot to dažādos virzienos un veidos. Tā ir joma, kurā es ikdienā darbojos ar lielu gandarījumu. Patiesa interese par zinātni radās tieši darba procesā, kad strādāju pie konkrētas tematikas ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētā jomā.

Mans ikdienas darbs zinātnē ir daudzveidīgs. Tā ir viena no tām lietām, kas man šajā darbā patīk. No vienas puses, var būt rutīna, jo ir tādi darbi, kas prasa pacietību un monotonas darbības, piemēram, uzņemot attēlu sērijas pie mikroskopa. No otras puses, iegūto rezultātu apstrādē un analīzē neiztikt bez radošas pieejas un jaunām idejām, jo te bieži rodas daudz jautājumu un slēpjas kāda intriga. Laboratorijā pašlaik es strādāju pārsvarā ar skenējošo elektronu mikroskopu, kā rezultātā iegūstam pētāmo materiālu attēlus un to ķīmiskajam sastāvam atbilstošus spektrus. Pēc tam, kad šie attēli un spektri ir iegūti, ļoti ilgs laiks tiek veltīts tam, lai iegūtos datus analizētu. Uzsākot analīzi, tiek izvirzītas hipotēzes, tās gaitā tiek prognozēti tālākie novērojumi, veidots tālākais darba plāns. Es piedalos arī sastāvu izgatavošanā, noformulējot uzdevumu kopā ar ķīmiķiem, kas paredz to, kādā veidā un kāds tieši materiāls tiks izgatavots, un veicu citus eksperimentālos mērījumus. Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, mēs veidojam saikni starp izgatavošanu un tām materiālu īpašībām, ko novērojam un ko vēlamies iegūt. Pēc tam savs darbs ir jāapkopo, jānoformē un jāprezentē zinātnieku sabiedrībai – tā ir zinātniskās publikācijas rakstīšana, uzstāšanās konferencēs un semināros. Dažkārt lasu lekcijas studentiem par sava darba tematiku.

Lai gan pastāv dažādi uzskati par zinātniekiem, katrs zinātnieks ir personība. Jā, ir prasmes, kas ir kopīgas daudziem, piemēram, patstāvība, spēja saredzēt kopainu un iedziļināties detaļās, tomēr katrs no mums ir atšķirīgs un ar savu stāstu. Darbs zinātnē var būt piemērots cilvēkiem, kam patīk strādāt pilnīgi patstāvīgi. Tajā pašā laikā daudziem zinātniekiem ir ļoti labas komunikācijas prasmes, jo liela daļa no mums strādā komandā, kā arī regulāri sazinās ar citiem zinātniekiem Latvijas un starptautiskā mērogā. Manuprāt, zinātnieks vienmēr ir bijis ieinteresēts dalīties ar savu ideju vai atklājumu, tāpēc esam atvērti sarunai ar sabiedrību.

Man ļoti svarīga ir saudzīga attieksme pret apkārtējo vidi, tam ikdienā pievēršu pastiprinātu uzmanību. Esmu ļoti gandarīta, ka mans darbs zinātnē ir saistīts ar tādiem pētījumiem, kas rezultējas videi draudzīgu risinājumu izstrādē. Kopā ar kolēģiem strādājam pie tādu jaunu segnetoelektrisko materiālu radīšanas un izpētes, kas nesaturētu ķīmiski bīstamus elementus. Atšķirībā no mūsdienās plaši pielietotajiem segnetoelektriķiem, jaunie materiāli nesatur svinu, kas atzīts par cilvēku veselībai un apkārtējai videi kaitīgu. Mainot sastāvdaļu koncentrācijas, izvēloties dažādas izgatavošanas metodes un to parametrus, ir iespējams plašās robežās mainīt šo materiālu īpašības. Pašlaik mēs strādājam pie bezsvina segnetoelektriķu izgatavošanas procesa izpētes un pilnveidošanas. Mūsu darbs ļaus pietuvināt šos materiālus ražošanai.

Man ir prieks gan par tiem LU CFI studentiem, kas izvēlas veikt savus pētījumus šeit institūtā, kur zinātnieku darbs ir kļuvis konkurētspējīgs pasaules mērogā, pateicoties attīstītai infrastruktūrai, gan par tiem, kas dodas uz citām Eiropas valstīm studēt vai izstrādāt savus doktora darbus. Ir patīkama sajūta, ka esam daļa no pasaules zinātnes telpas. Sadarbība starptautiskā mērogā attīstās, jo tas dod iespēju paveikt daudz vairāk un piedalīties lielāka mēroga pētījumos. Tā kā ceru, ka arvien vairāk jauniešu izvēlēsies kļūt par zinātniekiem, jo šī tiešām ir plašu iespēju profesija ar augstu pievienoto vērtību. Par to arī stāstījām Latvijas skolu jauniešiem L`ORÉAL un UNESCO atbalstītā projekta par sievietēm zinātnē ietvaros.

Otra mana lielākā aizraušanās pēc fizikas ir mūzika. Pašlaik spēlēju bungas perkusionistu grupā „Samba de Riga”, kas izpilda karstos Brazīlijas ritmus. Kopš 2010. gada esmu šīs grupas mākslinieciskā vadītāja. Bez bungu spēlēšanas un uzstāšanās uz skatuves, veidoju aranžijas, horeogrāfiju, vadu grupas mēģinājumus un apmācu jaunos perkusionistus. Man tuvs ir gan sportisks un aktīvs dzīvesveids, gan mierīgākas aktivitātes. Esmu pamanījusi, ka zinātnieki izvēlas tādus hobijus, kas saistīti ar radošu izpaušanos, un nereti velta tiem daudz laika, attīstot tos augstā līmenī. Bieži arī šeit zinātnieks izmanto savu nopietno pieeju un tvērienu.


Dr.phys. Andris Antuzevičs

 

Lai kļūtu par zinātnieku, manuprāt, pats svarīgākais ir griba. Ir tāds teiciens “Where there is a will - there is a way”. Tas nozīmē, ka jābūt motivācijai ieguldīt laiku, darbu un pacietību.
LU CFI Vadošais pētnieks, LU FMOF docents un aktīvās atpūtas entuziasts Andris Antuzevičs

Tas, ka es nonācu zinātnē, bija vairāku apstākļu kopums. Skolā man padevās vienlīdz labi gan eksaktie, gan humanitārie priekšmeti, tāpēc 12. klasē šķita, ka visas durvis vaļā. Tomēr izvēlējos studēt fiziku, jo man tas bija kā izaicinājums. Salīdzinot ar matemātiku, kur viss šķita saprotams, fizikā joprojām bija daudzas neskaidrības, tāpēc gribēju tās vairāk izprast.

LU CFI nonācu laikā, kad bija jāizstrādā bakalaura darbs. Darba tēma bija saistīta ar elektronu paramagnētisko rezonansi. Pieteicos pie profesora Ulda Roguļa, jo atmiņā bija palikušas viņa interesantās lekcijas un tas, kā viņš pasniedza. Pēc bakalaura darba izstrādes turpināju darbu institūtā un sāku arvien vairāk iedziļināties cietvielu fizikā.

Lai kļūtu par zinātnieku, manuprāt, pats svarīgākais ir griba. Ir tāds teiciens “Where there is a will - there is a way”. Tas nozīmē, ka jābūt motivācijai ieguldīt laiku, darbu un pacietību. Mācāmies darot, un atklāsmes nāk ar laiku. Man personīgi ļoti svarīga ir plānošana, tā ir neatņemama ikdienas darba procesa daļa - jo īpaši zinātnes projektu ietvaros. Man patīk atzīmēt padarītos darbus, jo tad redzi, ka notiek virzība. Ir dažādi veidi, kā nonākam līdz attiecīgajai pētījuma tēmai. Piemēram, apzinām, kādas ir mūsu iespējas, kādu pienesumu mēs varētu dot, kāda infrastruktūra pieejama. Liels prieks par to, ka LU CFI strādājam ar pasaules līmeņa iekārtām. Dažreiz idejas pētījumam rodas eksperimentu rezultātā, iegūstot negaidītu efektu. Strādāju ar elektronu paramagnētiskās rezonanses spektroskopijas metodi, ar kuru iespējams izpētīt defektus atomārā mērogā. Defekti vielās vienmēr ir klātesoši, un tie nodrošina materiālam labākas vai sliktākas īpašības.

Ļoti nozīmīgs sasniegums institūtam ir dalība EUROfusion, kas ir vērienīgākā zinātniskās pētniecības programma Eiropā. Viena no risināmām problēmām ir kodolsintēzes reaktoru diagnostikas sistēmu, logu, monitoringa iekārtu un to daļu optiskie un dielektriskie materiāli, kuriem ir jābūt noturīgiem pret ekstrēmas intensitātes neitronu starojumu. Šīs problēmas risināšanā LU CFI piedalās ar projektu, kura mērķis ir detalizēta funkcionālo optisko un dielektrisko materiālu uzvedības paredzēšana un analīze ekstrēmos radiācijas apstākļos. Daudzi zinātnieki ir pārliecināti, ka kodolenerģija ir nākotnes enerģija.

Ikdienas darbs zinātnē saistīts arī ar neparedzamību gan materiālu izpētē, gan iegūtajos rezultātos. Svarīga gan precizitāte, gan spēja saredzēt kopainu. Gandarījumu dod apziņa, ka ar savu darbu es palīdzu kolēģiem un dodu ieguldījumu plašākam pētījumam. Zinātnē jāspēj domāt dažādos līmeņos - detalizēti, bet nepazaudējot mērogu.

Atskatoties uz pēdējo gadu periodu LU CFI, prieks novērot, kā tiek modernizēta infrastruktūra, līdz ar to parādās daudz plašākas pētījumu iespējas. Arvien vairāk pie mums institūtā strādā topošie un jaunie zinātnieki, kuriem ir savs redzējums un kurus arī iesaistām projektos gan vietējā, gan starptautiskā mērogā.

Brīvajā laikā esmu aizrāvies ar sporta deju dejošanu. Tas man hobijs kopš skolas laikiem. Bet nu jau esmu to sācis apvienot ar skriešanu, tā kā esmu par aktīvu atpūtu.


Profesors, Dr.habil.phys. Andrejs Siliņš 

 

"Zinātne jau pēc savas būtības ir vērsta uz to, lai mēs arvien vairāk varētu sniegt ieguldījumu attīstībā,  un redzēt, kā atrisina vienu vai otru jautājumu, kas kļuvis iespējams tieši zinātnes dēļ."
LU CFI Direktors no 1984. - 1992. gadam, emeritētais profesors, LZA akadēmiķis

Es nāku no Vidzemes piekrastes līvu zvejnieku ģimenes Saulkrastu pusē. Bērnībā gāju jūrā tēvam līdzi, līdz ar to dabas likumi piesaistījuši manu uzmanību vairāk nekā tikai zinātkāres līmenī. Zvejnieka izjūta par laikapstākļiem bieži vien ir daudz precīzāka nekā meteorologiem, jo tik cieša ir saskarsme ar dabu un tik laba tās likumu pārzināšana. Bērnībā sākās arī mana aizrautība ar volejbolu, kas zvejnieku ciemā bija klasiskais sporta veids, jo tīklu netrūka. Mēs, puikas, spēlējām pa dienu, bet vakarā nāca lielie vīri un reizēm laida mūs uz laukuma, un mēs ļoti centāmies. Volejbola spēles būtība bija nevis tehnikas demonstrējumos, bet gan savstarpējās sapratnes veidošanas mākā. Sportā katram ir jāattīsta savas unikālās prasmes. Mana spēcīgā puse šajā spēlē bija liels reakcijas ātrums, ko arī novērtēja, kad nonācu Maskavas valsts universitātes (MVU) izlasē. (1963.gadā pēc sekmju izvērtēšanas Latvijas valsts universitātē (LVU) tiku uzaicināts turpināt studijas MVU, kuru 1966.gadā absolvēju ar izcilību un atgriezos strādāt Latvijā).

Savu mūžu esmu veltījis zinātnei. Fizika jau vārda grieķiskajā izcelsmē nozīmē "daba”, un to arī mēs darām - izzinām, pārbaudām dabā pastāvošās likumsakarības. Mums apkārt joprojām ir tik daudz neizprasta, par to ir tikai nojausma, kas nepiemīt, piemēram, mākslīgajam intelektam, par ko tik daudz šodien tiek runāts. Cilvēks ir daudz sarežģītāks. Zinātniekam būt ir brīnišķīgi. Man vienmēr piemitusi nepieciešamība uzzināt kaut ko jaunu - tādu, ko neviens vēl cits nezin, un darīt to zināmu citiem, lai mēs visi taptu zinošāki un spējīgāki kaut ko ļoti labu paveikt. Zinātne jau pēc savas būtības ir vērsta uz to, lai mēs arvien vairāk varētu sniegt ieguldījumu attīstībā, un redzēt, kā atrisina vienu vai otru jautājumu, kas kļuvis iespējams tieši zinātnes dēļ. Uzskatu, ka ļoti svarīgi ir bērnos rosināt vēlmi saprast apkārtējo pasauli. Tā mums sabiedrībā ļoti trūkst šodien. Varam novērot, kā cilvēki ir zaudējuši šo nepieciešamību, un ir vērojama nevēlēšanās iedziļināties dažādos procesos, kas ir riskanti. Jau no bērnības jāveicina apziņa dzīvot saskaņā ar dabu. Bērni tajā ziņā ir ļoti atsaucīgi. Savos mazbērnos redzu, kā viņi iedegas brīdī, kad sāku šo izziņu rosināt, piemēram, jautājot, kāpēc aug zāle, jo tas ir ļoti sarežģīts process. Un bērns sāk domāt. Tā arī tas strādā - un vislabāk - ar konkrētiem piemēriem, veicinot zinātkāri. Satraucoši ir vērot pasaulē notiekošo, kā piemēram, ignoranci pret dabu, mūža mežu izciršanu. Jau redzam un piedzīvojam sekas, ko šāda attieksme pret apkārtējo vidi un īstermiņa domāšana var nodarīt.

Strādājot ar jauniešiem, svarīgi ir viņus aizraut, ieraudzīt katra talantu, parādīt virzienu. Pirmajā lekcijā ar eksperimentālas ierīces palīdzību uzskatāmi parādu to, kā redzu mūsu turpmāko sadarbību un mijiedarbību. Ierīce sastāv no dažāda garuma plāksnītēm un ar tām mehāniski saistīta riteņa, kuru var iegriezt. Tā kā plāksnītēm ir dažāds garums, katrai ir sava pašsvārstības frekvence. Kad riteņa griešanās frekvence sakrīt ar kādas plāksnītes pašsvārstības frekvenci, šī plāksnīte jūt un sāk ļoti svārstīties. Kad tas ritenis griežas lēnāk, apskatītā plāksnīte apstājas, un sāk svārstīties nākošā plāksnīte, kuras pašsvārstības frekvence sakrīt ar lēnāko riteņa griešanās frekvenci. Tad es saku, ka es esmu tas ritenis un Jūs - tās plāksnītes. Nekad nebūs tā, ka visi vienmēr visu uztvers un sapratīs bet es cenšos runāt un pasniegt tā, lai pēc iespējas vairāk jauniešu iekustētos. Tie, kas ir nonākuši rezonansē, tie arī saskatīs un uztvers. Prieks, kad studenti nāk un saka, ka beidzot sapratuši, kāpēc fizika ir interesanta. Kāpēc? Dabā pastāv noteiktas likumsakarības; tādas, kaut arī pavisam citādas, pastāv arī sabiedrībā, un, ja tās zina, ir labāka dzīve.

Institūta direktora amatā atrados laikā no 1984. – 1992. gadam. Tas bija lielu pārmaiņu laiks. 90. gadu sākumā pēc PSRS sabrukuma Latvijā ievērojami samazinājās zinātniskā un zinātniski tehniskā personāla skaits. Tā kā katram laikam savi izaicinājumi, jo sevišķi tik nozīmīgu vēsturisku notikumu kontekstā. 80. gadu beigās LVU CFI bija kļuvis par vienu no lielākajiem un raženākajiem fizikas centriem Latvijā. Tas regulāri organizēja Vissavienības, Baltijas un vietējās konferences un seminārus par kristālu fiziku, defektu veidošanos kristāliskos un stiklveida materiālos, segnetoelektriskajiem materiāliem, t.sk. caurspīdīgo segnetokeramiku, cietvielu joniku, eksperimentu automatizāciju un datorprogrammu izstrādi. Šajos virzienos LVU CFI kļuva par vienu no vadošajām pētnieciskajām iestādēm Padomju Savienībā. Mans mērķis bija strādāt pie tā, lai institūta iekšējā vide būtu sakārtota un lai mēs noturētu institūta prestižu. Vienmēr esmu uzskatījis, ka ļoti vērtīgi ir zinātniskie semināri, kuros ir iespēja radošās diskusijās izdiskutēt zinātniskos rakstus. Svarīgs mērķis bija arī zinātnisko rakstu publicēšana pēc iespējas labākos izdevumos. Domājot par to, kas zinātniekam ir vērtīgs, nenoliedzami, Hirša indekss, bet papildus tam - zvejnieku dzīvesziņas līdzībās runājot - zaļā stara meklēšana, lai būtu nepārtraukta virzība.

Ir gandarījums par paveikto un ieguldīto darbu fizikā. No klasiskās cietvielu fizikas, kas balstās uz kristāliem, kas regulāro struktūru un likumsakarību dēļ ir salīdzinoši viegli aprakstāmi, izdevās pāriet uz stiklu fiziku. Salīdzinot var teikt, ka stikls ir kā pūlis, kur valda nekārtība, un te toreizējā cietvielu fizika vairs nebija spējīga neko pateikt. Sākām domāt, ka nekārtība nav visaptveroša; arī pūlī nevar stāvēt viens otram uz galvas vai vienā vietā – nez cik cilvēku. Studentiem nekristālisko vielu fizikas kursā uzsveru, ka nesakārtotas stiklveida struktūras zinātniskais apraksts nav vienkārši izveidojams, bet stiklveida stāvokļiem ir praktiskas priekšrocības. No nesakārtota stikla kausējuma var izvilkt ļoti tievu un garu diedziņu, kuru var izmantot kā gaismas vadu. Izrādījās, ka no pietiekami tīra materiāla, stiklveida silīcija dioksīda, veidotā stikla šķiedrā, kurai ir apvalks, notiek fizikas parādība – ielaižot šķiedrā svārstīties gaismu, sākas tās pilnīga iekšējā atstarošana un vadus var visādi locīt, bet gaisma iet un iet, un to var arī organizēt ļoti īsos impulsos un droši pārsūtīt simtiem kilometru tālu jebkādu informāciju – tie ir optiskie sakari. Vēl kādu pasaules mēroga zinātnisko atklājumu veicām, risinot kritisko jautājumu saistībā ar to, ka gaismas vados parādījās traucējošs sarkanās luminescences blakusefekts. Amerikāņi domāja, ka ūdeņraža piejaukuma dēļ. Mēs pierādījām, ka, apstarojot tīru stiklu bez ūdeņraža, tik un tā parādās luminiscence, un izpētījām, ka tā nav atkarīga no ūdeņraža klātbūtnes, bet no skābekļa atoma saistības tikai ar vienu silīcija atomu.

Attīstība notiek ar lēcieniem. Esmu piedalījies tajā lēcienā, kad informācijas pārvade - kabeļi - pārgāja no elektriskajiem uz optiskajiem, kas spēj pārraidīt tūkstošreiz vairāk informācijas nekā parastais kabelis. Tas bija milzīgs sasniegums, bet kā jau ar visiem jauninājumiem - bija arī daudz skeptiķu. Ar to ir jārēķinās zinātniskajā darbā.

Darīt labu citiem - tas vienmēr bijis mans mērķis, ko arī esmu centies realizēt. Ceru, ka esmu spējis dot vairāk citiem nekā no citiem ņēmis. Ļoti svarīgi ir šādu attieksmi ievērot arī citās dzīves jomās.

Neatkarīgas Latvijas laikā kopš 1990.gada, pildot dažādus ievēlēto un nominēto darbu pienākumus, vienmēr esmu darījis visu iespējamo, lai aizstāvētu un nostiprinātu zinātnes vietu Latvijā, Eiropā un pasaulē. Diemžēl ne vienmēr tas ir guvis politiķu atbalstu. Kad vairākkārt biju ievēlēts par Latvijas Zinātnes padomes (LZP) priekšsēdētāju, priekšsēdētāja vietnieku vai ekspertu komisijas locekli, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas vēlētajos amatos (Ģenerālsekretārs, Ārlietu sekretārs un Viceprezidents) un būdams 5.Saeimas deputāts aktīvi sadarbojos ar Izglītības un zinātnes ministriju, Valdību un Saeimu, virzoties uz nospraustajiem mērķiem. Labāki rezultāti tika sasniegti, piedaloties iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību un NATO, panākot Latvijas uzņemšanu šajās institūcijās.


MSc. Inga Pudža

 

"Tāpat ir zinātnē – katrs pētījums ir kā ceļojums, katra publikācija, kā ceļojuma pieturvieta.  Iespējams, ceļš līdz jauniem rezultātiem ir bijis garš un grūts, bet ir neizsakāms prieks uz to atskatīties!"
LU CFI Zinātniskā asistente, Gada Fizmate, SIA Mikrotīkls stipendiāte, L’ORÉAL Baltic balvas Sievietēm zinātnē ieguvēja un ceļotāja.

Tas, ka nonācu zinātnē, bija vairāku apstākļu kopums. Kad biju maza, bieži devos mammai līdzi uz darbu Daugavpils Universitātē. Kamēr viņa pasniedza lekcijas dabaszinātnēs (arī fizikā), es spēlējos turpat blakus. Man bija sapnis, ka kādu dienu izaugšu un rakstīšu uz tās tāfeles.

Skolā man labi padevās visi mācību priekšmeti. Nepieļāvu tādu domu, ka varētu uz skolu nākt nesagatavojusies. Matemātikā ar lielu prieku rēķināju uzdevumus, jo vairāk jo labāk. Piedalījos neskaitāmās olimpiādēs teju visos mācību priekšmetos, sākot ar eksaktajām zinātnēm un beidzot ar valodām un pat mājturību. Skolas laikā man bija jāizstrādā divi zinātniski pētnieciskie darbi, tos abus izvēlējos veikt fizikā. Ar vienu no šiem darbiem ieguvu pirmo vietu valsts mērogā. Vēl arī pretendēju uz Vītolu fonda stipendiju, un viens no jautājumiem intervijā bija par to, vai esmu izvēlējusies studiju virzienu. Apskatot manus sasniegumus, man ieteica apsvērt studijas eksaktajās zinātnēs. Tad arī pieņēmu gala lēmumu, ka mācīšos fiziku, bet vēl nezināju, ka kļūšu par zinātnieci.

Ar lielu bijību sāku studijas. Pēc pirmās nedēļas aizgāju uz bibliotēku pēc mācību grāmatām. To bija tik daudz, ka varēju noklāt visu gultu savā kopmītņu istabā. Biju apņēmības pilna tikt galā ar studiju izaicinājumiem. Man tas izdevās teicami! Studijās ieguldītais darbs rezultējās ar “Gada Fizmats” titulu, diviem sarkanajiem diplomiem fizikā, kā arī LU Fonda stipendijām. Esmu īpaši gandarīta par Mikrotīkla piešķirto stipendiju. Mans šī brīža lielākais sasniegums ir prestižā L’ORÉAL Baltic balva “Sievietēm zinātnē”.

Institūtā nonācu 2. studiju gadā. Man palaimējās, ka tajā brīdī bija vakances EXAFS spektroskopijas laboratorijā. Nenojauzdama, uz ko īsti parakstos, mammas iedrošināta, spēru savus pirmos soļus zinātnē. Jānis Timošenko bija mans bakalaura darba vadītājs. Viņš mani ļoti iedvesmoja darbam zinātnē, uzstādīja latiņu, uz ko man jātiecas. Maģistra un doktordarbu izstrādāju Alekseja Kuzmina vadībā, kas ir izcils zinātnieks un nenovērtējams atbalsts manā karjerā.

Mūsu laboratorija specializējas rentgenabsorbcijas eksperimentu veikšanā, kas kopā ar teorētiskiem aprēķiniem ļauj iegūt unikālu informāciju par absorbējošā elementa lokālo atomāro un elektronisko struktūru. Eksperimentus veicam sinhrotronā starojuma centros visā Eiropā, piemēram, PETRA III (Vācijā), SOLEIL (Francijā), ELETTRA (Itālijā). Biju ārkārtīgi priecīga par iespēju pirmo reizi doties līdzi komandējumā uz Itāliju 2015.gadā. Katru gadu veicam vairākus tāda veida eksperimentus. Atgriežoties Latvijā, ir daudz datu, kurus apstrādāt un modelēt. Lielāko daļu sava darba laika institūtā pavadu, analizējot datus un veicot simulācijas. Šādi pētījumi ļauj saprast, kā materiāla struktūra ietekmē tā īpašības un kā iespējams to modificēt, lai iegūtu vēlamo efektu.

Sava doktordarba ietvaros pētu materiālus, kas maina savu krāsu temperatūras ietekmē. Lai varētu to kontrolēt un izmantot praktiski, svarīgi ir saprast, kā šī krāsas izmaiņa ir saistīta ar materiāla lokālo struktūru. Tie ir fundamentāli pētījumi.

Otra tēma, pie kuras sākām strādāt nesen - rentgenstarojuma detektori. Cenšamies atrast tādu organisko un neorganisko materiālu sistēmu, kas reaģētu uz rentgenu, tajā pašā laikā būtu ar augstu jutību, lokana un darbotos pie zema sprieguma. Šāda veida rentgenstarojuma detektori varētu tikt izmantoti dažādās sfērās, piemēram, medicīnas diagnostikā, drošības skeneros, zinātniskos pētījumos.

Man ir liels gandarījums par katru zinātnisko publikāciju, kas ir kaut kā jauna atklājums. Tas nozīmē, ka ieguldītais darbs ir bijis vērtīgs.

Brīvajā laikā man ar vīru patīk doties pārgājienos un riteņbraucienos. Katru gadu dodamies ceļojumos ar mugursomām un teltīm uz dažādām valstīm. Atmiņā spilgti palikuši ceļojumi uz Islandi, Andoru un Nepālu. Tur ir ļoti skaista daba. Vērts piebilst, ka šādi ceļojumi nav viegli, bet soli pa solim tiek pieveikti ļoti daudzi kilometri, kalnā augšā un no kalna lejā… Tāpat ir zinātnē – katrs pētījums ir kā ceļojums, katra publikācija, kā ceļojuma pieturvieta. Iespējams, ceļš līdz jauniem rezultātiem ir bijis garš un grūts, bet ir neizsakāms prieks uz to atskatīties!


Dr.habil.phys. Andris Krūmiņš 

 

"Zinātniskajā darbā svarīgas divas lietas – talants un darba mīlestība. Talants – tā ir spēja saskatīt būtisko, veikli atrast sakarus starp dažādām lietām un faktiem. Talants ir jāattīsta – ikdienā jāmācās, jācenšas nezaudēt iedzimto ziņkāri."
LU CFI Direktors no 1992. līdz 1999., LZA akadēmiķis, zinātnieks un kalnu pārgājienu instruktors

Uzaugu lauku viensētā skolotājas ģimenē vēl vācu okupācijas laikā (dzimis 1943.g.). Bērnībā daudz lasīju: sevišķi interesēja ceļojumu un piedzīvojumu apraksti. Otra lieta, kas sekmēja manu attīstību, bija fiziskās aktivitātes: lauku darbi un ikdienas braucieni ar velosipēdu (vai slēpēm) uz 7 km attālo skolu (Talsos) neatkarīgi no laika apstākļiem. Trešā lieta bija arvien pieaugošā konkurence vienaudžu vidū pārejot no pamatskolas uz vidusskolu un 60. gadu sākumā iestājoties LVU Fizikas studiju programmā. Fizika tai laikā, pateicoties kosmosa izpētei (sputņiks), bija ļoti populāra un uz vienu vietu bija 3 pretendenti. Visu izšķīra iestājeksāmenu atzīmes Universitātē.  

Jau studiju laikā sāku strādāt Segnoelektriķu fizikas laboratorijā prof. V. Fricberga vadībā. Tur bija daudz studenti un ļoti radoša atmosfēra. 1978. gadā, apvienojoties Pusvadītāju un Segnetoelektriķu laboratorijām,  izveidojās LVU Cietvielu fizikas institūts (LVU CFI). Institūta pirmais direktors bija Juris Zaķis, kas iedibināja ļoti demokrātisku Institūta pārvaldi. Esmu no viņa daudz ko mācījies. 

80. gadu beigās LVU CFI bija kļuvis par vienu no lielākajiem fizikas centriem Latvijā  un vairākos virzienos (kristālu fizika, defektu veidošanās stiklveida materiālos, caurspīdīga segnetokeramika, cietvielu jonika, eksperimenta automatizācija)  bija vadošā iestāde visā Padomju Savienībā. Tai laikā, pateicoties PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa pasūtījumiem, darbinieku skaits Institūtā sasniedza  350, no tiem 120 bija zinātniskie darbinieki. 

Un tad nāca Gorbačova laiks ar pārbūvi un glasnosķ. Padomju Savienība sāka sadalīties. Man ir liels gandarījums par iespēju piedzīvot un līdzdarboties Latvijas neatkarības atjaunošanā (1988. – 1991. gadi). Cietvielu fizikas institūts tajā laikā bija Latvijas Tautas Frontes priekšpostenis Latgales priekšpilsētā. Tik dziļa sabiedrības vienotība pēc tam nav pieredzēta.  Arī Institūta darbinieki, neatkarīgi no tautības, bija uz barikādēm. 

Laikā no 1992. gada līdz 1998. gadam biju LU CFI direktors. Tas ekonomiski bija ļoti smags periods. Nebija pieejams finansējums no Padomju Savienības. Jaunajai Latvijas valstij nebija daudz līdzekļu zinātnes attīstībai. Vēl nevarējām iesaistīties Eiropas programmās. Bija jāpieņem ļoti smagi un nepopulāri lēmumi, lai vispār saglabātu Institūtu. Tika ievērojami samazinātas algas (pārejot uz latiem – vidējā alga Institūtā bija 30 Ls vai 50 EUR). Darbinieku skaits samazinājās no 350 uz 120. Liela daļa atrada darbu informācijas tehnoloģiju jomā vai emigrēja.  

Pelnošām struktūrvienībām konkursa kārtībā bija jāiegūst granti. Daļu no grantu finansējuma atdeva Institūta pārvaldes, nepelnošo struktūrvienību un infrastruktūras uzturēšanai. Saimniekošanas algoritmu katru gadu apstiprināja CFI Dome. Demokrātiska institūta pārvalde, cietvielu fizikas speciālistu  konsolidācija CFI (1993. gadā uz CFI pārnāca 20 darbinieki no LZA Fizikas institūta un 1999. gadā 18 darbinieki no LZA Kodolpētniecības centra) un institūta infrastruktūras uzlabošana (apkures sistēmas maiņa, jumta pārbūve un ārējo sienu siltināšana) ļāva institūtam nostiprināties brīvā tirgus apstākļos. 

Atmiņas no 1993. gada ziemas. 

Bija atkusnis. 5. stāva 1. auditorijā sākās seminārs, kur ar ziņojumu uzstājās kolēģis no Dānijas. Solos sēdēja ap 20 CFI darbinieki, saģērbušies mēteļos. Auditorijā vairākās vietās bija salikti spaiņi un bļodas, kur plīkšķēja ūdens piles no caurā griestu seguma. Temperatūra auditorijā, kā parasti ziemā, bija ap + 5 C. Referents bija atbraucis pie mums par saviem līdzekļiem un pirmo reizi nodemonstrēja datorgrafiku. Šajos grūtajos laikos mūs sildīja zinātnieku starptautiskā solidaritāte. Tie CFI zinātnieki, kam bija iepriekšējā gadā bija divas publikācijas, saņēma Sorosa fonda stipendijas. Saņēmām ari ziedojumus no Rietumu kolēģu organizācijām. 

Man ir liels gandarījums, ka CFI  atkal ir no pelniem pacēlusies un ir Latvijā vadošā zinātniskā iestāde fizikā ar lielu starptautisko atzinību. Bet to jau paveica nākošā paaudze... 

Salīdzinot Institūta attīstību pagājušā gadsimta 80. gados un šodien kopīgais ir daudz jauni, enerģiski, izglītoti un motivēti jauni cilvēki. Atšķirīgais: 

- šodien Institūta infrastruktūra (telpas, aparatūra, informācijas nodrošinājums) ir labākā ne vien Latvijā, bet arī Baltijas valstīs; 

- labāki kontakti un sadarbība ar Rietumu valstīm; 

- mūsu laikā Institūtā bija intensīvāka sabiedriskā un sporta dzīve (darbinieku spartakiādes, slēpošanas izbraucieni ar autobusu, pavasarī laivošana pa krāčaino Amatu, tūrisma braucieni uz Karēliju, Baikālu un Kamčatku, burāšana ar vējdēļiem pa Daugavu, regulāras Veselības dienas kopā ar ģimenēm, diskotēkas, “Budēļu” koncerti utt. 

 - LU bija labi attīstīts sporta tūrisms . Studiju laikos “saslimu”ar kalniem un vēlāk regulāri divreiz gadā (vasarā - uz mēnesi) devos kalnos kopā ar pārbaudītiem dalībniekiem (grupā bija 6 – 9 dalībnieki). Līdzi ņēmām alpīnistu inventāru, pārtiku, telti un izbaudījām brīvību, kur naudai un sabiedriskajam stāvoklim nav nekāda nozīme. Sākām ar Karpatiem un Kaukāzu, bet vēlāk, augot pieredzei un sagatavotībai, devāmies augstākās (5.) kategorijas pārgājienos augstajos Vidusāzijas kalnos (Tjanšans un Pamirs). Pēc Neatkarības atjaunošanas vēl apguvu Alpu kalnus, uzkāpjot Monblanā un Grosgloknerā.  1978. gadā, stažējoties Šveicē, apguvu kalnu slēpošanas iemaņas un tagad regulāri kopā ar bērniem un mazbērniem dodamies uz Alpiem slēpot. Ceru, ka Covid pandēmija atkāpsies, un 2022. gadā varēsim atsākt slēpošanu.  

- pēc Valsts neatkarības atgūšanas, kad atvērās Rietumu robežas, kopā ar E. Tardenaku organizējām ceļojumus uz ārzemēm Institūta esošajiem un bijušajiem darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem. Ceļojumos  piedalās 20 - 30 dalībnieki. Ceļojumi sākās no 1998. gada un kopā to bija 23. No 2008. gada esam apmeklējuši: Dolomītu Alpus (Itālija), Kataloniju (Spānija), Skotiju, Turciju, Baltijas jūras salas, Gruziju, Melnkalni, Portugāli, Ziemeļu Norvēģiju, Islandi, Izraēlu, Bulgāriju. No  Krētas un Santorini salām (Grieķija) atgriezāmies šogad 26. septembrī. Nākošgad plānojam doties uz Tiroles Alpiem (Austrija), iesaistot arī bērnus un mazbērnus. 

-  Zinātniskajā darbā svarīgas divas lietas – talants un darba mīlestība. Talants – tā ir spēja saskatīt būtisko, veikli atrast sakarus starp dažādām lietām un faktiem. Talants ir jāattīsta – ikdienā jāmācās, jācenšas nezaudēt iedzimto ziņkāri. Ar darba mīlestību es saprotu cilvēka iekšējo organizētību, tā gatavību uz plānveidīgu un intensīvu darbu. Zinātniekam nav 8 stundu darba laiks. Piemērots brīdis, lai rastos jaunas idejas, var būt arī ārpus laboratorijas. Svarīgi ir mīlēt to ko Jūs darāt.    

- Intensīvais darbs var novest pie izdegšanas, tādēļ labi, ka zinātniekam ir vaļas prieki. Es uzskatu, ka kalni un ceļojumi ir sekmējuši manu zinātnisko darbību. Pēc atgriešanās no kalniem fiziski iztukšots (zaudējis pāris kg no svara), bet morāli piepildīts varat paskatīties uz pētāmo zinātnisko problēmu ar pavisam svaigu skatienu un atrast tai ātru risinājumu. Jums nedraud izdegšana un Jūsu organisms būs norūdīts un izturīgs.  


MSc. Ingars Lukoševičs

 

"Mani zinātnē visvairāk pārsteidz tas, ka katra parādība ir kā sīpols. Drīzāk sīpols ar kauliņu (ja tāds būtu), jo to var atšķetināt, pakāpeniski sadalīt pa kārtām, katru reizi padarot to vienkāršāku, līdz beigās paliek kaut kas nedalāms, fundamentāls."
LU CFI Zinātniskais asistents

Mana interese par fiziku sākās skolas laikā. Bija divi mācību priekšmeti, kas man padevās - matemātika un fizika. Kādēļ tieši tie, es nezinu, bet tagad atskatoties, gribu teikt, ka šajos mācību priekšmetos manī bija raksturīgas divas lietas: zinātkāre un mērķtiecība. Zinātkāre, jo bieži sanāca tā, ka mācību stundās aizdomājos gan par jebko citu nesaistītu ar mācību stundu, gan par kaut ko vairāk nekā skolotāju stāstītais. Mērķtiecība tādēļ, ka strādājot pie uzdevuma, vienmēr pārliecinājos par to, ko gribu sasniegt šajā uzdevumā, piemēram, "gribu noteikt kvadrātvienādojuma saknes" vai "gribu zināt, cik ilgi krita manas pildspalvas vāciņš, kurš netīšām izlidoja pa trešā stāva logu". Un visi uzdevumi šķita ļoti saistoši un ikdienišķi. Šo visticamāk nodrošināja manas brīvā laika aktivitātes - man visu laiku patika ķimerēties, kaut ko skrūvēt, taisīt vai labot. Un šeit arī saskatīju sasaisti ar skolā apskatītajiem uzdevumiem un patiešām izjutu, ka tas, ko skolā esmu iemācījies, patiešām noder. Un skolas pēdējos gados es izaugu tāds kā ideju cilvēks - mani ļoti piesaistīja jaunas vai citādi interesantas idejas, kas fizikā manuprāt ir ļoti daudz.

Studēju Latvijas Universitātē. Esmu pabeidzis gan bakalaura, gan maģistra līmeņa studijas, un šobrīd esmu tikko iestājies doktorantūrā. Bakalaura un maģistra studiju laiks man asociējas ar to laiku, kad es biju ārkārtīgi motivēts un enerģisks, jo beidzot varēju mācīties tikai to, kas man patīk, un apzinājos, ka es šo daru sevis dēļ, un mana atdeve tieši pateiks, vai esmu šos gadus veltīgi nomācījies vai arī būšu spēcīgāks cilvēks sabiedrībai.  Kaut nekad skaļi neizteicu šo frāzi, studiju laikā mans galvenais moto bija "Work hard, play hard". Un jā, tas no Wiz Khalifa dziesmas.

Studiju sākumā man patika praktiskās lietas. Vienmēr balsoju par ekskursijām, kur pats ar savām acīm varēju ieraudzīt un saprast to, kā tiek pētīts viss, par ko dzirdēju lekcijās. Un laboratorijas darbi mani piesaistīja vēl vairāk, jo tādējādi es pats ieguvu sasaisti ar reālo pasauli, ieguvu apstiprinājumu, ka lekcijās stāstītais patiešām eksistē. Šī praktiskā pieredze, manuprāt, ir nenovērtējama.

Darbam zinātnē noteikti ir nepieciešama zinātkāre, ir jāuzdod jautājumi, uz kuriem jāatrod atbildes. Tiesa, atbildes uzreiz var nebūt acīmredzamas - tas jāņem vērā, un tādēļ ir nepieciešams būt neatlaidīgam un mērķtiecīgam, ir jāatrod un jāuztur motivācija, jo pētījumi tiek veikti ilgu laiku (biežāk vairāki gadi) un ir viegli pieķert sevi nolaižam rokas. Darbs komandā ir ļoti vērtīgs gan motivācijas uzturēšanas dēļ, gan tādēļ, ka komandā idejas būs vieglāk realizēt. Tādēļ pēdējais, kas būtiski atvieglos darbu, ir komunikācijas prasmes.

Visizaicinošākais, vismaz man, ir saglabāt vēsu prātu, jo būsim godīgi - kaut ne visiem tā šķiet, mūsdienu zinātne un tās idejas ir neaprakstāmi aizraujošas. Par katru jauno novērojumu var gribēties lēkt un priecāties, taču tad parasti zūd fokuss un pieļaujam kļūdas, kas pēcāk var savārīt ziepes gan lielajā bildē, gan paša garastāvoklī. Personīgi es cenšos nedēļas beigās uz lapiņas fiksēt to, ko interesantu es šonedēļ esmu paveicis, lai darba nedēļu varētu noslēgt ar pozitīvām emocijām.

Šobrīd esmu “jauniņais” doktorantūrā. Tās laikā es gribu strādāt pie precīzākas metodes izstrādes un pilnveidošanas organisko savienojumu detektēšanai. Šī ideja man ļoti patīk, jo man ir sajūta, ka tā varēšu sniegt ieguldījumu sabiedrībā. Manuprāt,  tas arī ir tāds kā zinātnieka virs-uzdevums, pie kura cenšos pieturēties.

Kad pienāca laiks atrast zinātnisko institūciju, kurā izstrādāt savu bakalaura darbu, izskatīju LU piedāvātās iespējas, no kurām vislielāko rezonansi izjutu ar LU CFI enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu laboratorijas 'zaļo' domāšanas stilu. Par dabas draudzīguma nozīmīgumu atkal pārliecinājos uz savas ādas, jo visur pārvietojos ar velosipēdu un bieži sajutu nepatīkamās smakas, kas nāk no automašīnām. Tā kā paralēli vēl mācījos, studijās mani aizvien vairāk piesaistīja svārstību spektroskopija. Beigās izdomāju pāriet uz LU CFI Spektroskopijas laboratoriju. Šeit darbojos ar vienām no, manuprāt, interesantākajām metodēm, bet neesmu pazaudējis 'zaļo' domāšanu.

Ārpus ikdienas profesionālās darbības, mani vēl ļoti interesē ekonomika un psiholoģija. Mani ļoti pārsteidz tas, kā kaut kas tik primitīvs kā noruna starp diviem cilvēkiem (tirgošanās, priekšmetu apmaiņa) var novest pie kaut kā tik neaprakstāmi liela, kas ir pasaules ekonomika. Katru reizi, kad par šo domāju, pastiprinās mana apbrīna par cilvēces attīstību. Visinteresantākais man ir lasīt par kādām likumsakarībām, kas šajā zinātnē ir novērojamas, jo visa pamatā ir cilvēku uzvedība. Fizikā ir vienkārši un saprotami, kā varam formulēt likumsakarības un prognozēt iznākumu, jo kā materiāls X uzvedās pirms gada, tāpat arī tas uzvedīsies šodien. Savukārt paredzēt cilvēku uzvedību? Un tam pa virsu vēl formulēt kaut kādas likumsakarības?! Ļoti iespaidīgi. Es to vienkārši nevaru līdz galam aptvert.

Mani zinātnē visvairāk pārsteidz tas, ka katra parādība ir kā sīpols. Drīzāk sīpols ar kauliņu (ja tāds būtu), jo to var atšķetināt, pakāpeniski sadalīt pa kārtām, katru reizi padarot to vienkāršāku, līdz beigās paliek kaut kas nedalāms, fundamentāls.

Spriežot pēc sevis paša, lai uzrunātu jauniešus un topošos zinātniekus, ir jāļauj pēc iespējas vairāk dot iespēju zinātni piedzīvot, jo fizika ir diezgan praktiska, tā var dod taustāmu rezultātu un tas ir jāizmanto.

Man agrāk bija maldīgs priekšstats par zinātni. Šķita, ka zinātne ir tikai skrupuloza eksperimenta izvērtēšana, taču šobrīd to redzu kā sava veida mākslu. Katram uzdevumam vajag pieiet radoši. Arī šķita, ka zinātnieki strādā tumšā drūmā istabā, lai iegūtu kārtējo spektru, bet īstenībā viņi strādā pie idejām un cenšas izprast parādības iemeslus un to, kā tos varētu variēt, lai iegūtu vēlamo efektu. Ar vecajiem priekšstatiem es nekad negribētu darboties zinātnē, taču ar jaunajiem esmu priecīgs, ka varu ar kaut ko tādu nodarboties.

Ārpus darba gribu sajusties brīvi, tādēļ nodarbes parasti neplānoju. Dodu priekšroku bumbas mētāšanai ar draugiem vai izbraucieniem ar velosipēdu, it īpaši nakts braucieniem pa pilsētu, jo tad ierastās pilsētas ielas ir maģiski tukšas un apkārt ir pavisam kluss. Ja jāpaliek mājās, izbaudu mūzikas burvību. Galvenokārt klausos repa/hip-hopa dziesmas, kuras liek man nodomāt: "Ooho, cik negaidīti pateikts!"


Dr.phys. Ēriks Birks

 

"Lai strādātu zinātnē, ir jāpiemīt neatslābstošai interesei nepārtraukti pilnveidot savas zināšanas. Aizraujošākais – saskatīt un izprast atšķirīgo. Un jāpatur prātā, ka svarīgais bieži vien slēpjas detaļās."
LU CFI Vadošais pētnieks

Skolas laikā man vienlīdz labi padevās eksaktie priekšmeti – fizika un matemātika, vēl arī diezgan intensīvi spēlēju šahu, kas palīdzēja disciplinēt domāšanu. Tāpēc nolēmu studēt LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Jau studiju laikā sāku apmeklēt prof. Voldemāra Fricberga izveidoto LU laboratoriju, kas nodarbojās ar segnetoelektrisko materiālu pētījumiem. Pēc augstskolas absolvēšanas šajā laboratorijā sāku pastāvīgu darbu.

Cenšos panākt, lai LU CFI Segnetoelektrisko materiālu laboratorijā sastrādājas dažādas paaudzes - arī jaunie studenti ir mūsu komandā. Tas ir svarīgs priekšnosacījums laboratorijas pastāvēšanai. Gadu gaitā esam spējuši laboratoriju attīstīt un īstenot sadarbību ar ārvalstu zinātniskajiem centriem, kas strādā pie līdzīgiem pētījumiem. Tas ļauj mums paplašināt pētījumu loku un kļūt konkurētspējīgākiem, piesakot pētījumu tēmas finansējuma saņemšanai. Aktuālu tēmu, protams, ir daudz, tāpēc jāpierāda, ka tieši tas risinājums, ko tu piedāvā, ir tā vērts, lai tajā investētu.

Pašlaik aktuāla problēma ir saistīta ar pasaulē plaši izmatotiem pjezoelektriskiem materiāliem, kuros ir liels svina saturs. Tā kā šobrīd tiek pievērsta uzmanība tam, lai ražošanā arvien mazāk izmantotu svinu un lai izvairītos no svina saturošu produktu nonākšanas pie patērētājiem, mērķis ir šos svinu saturošos pjezoelektriķus aizvietot ar citiem - svinu nesaturošiem. Mēs strādājam pie tā, lai atrastu šādus materiālus.  Cits aktuāls laboratorijas pētījumu virziens ir elektrokaloriskais efekts (EKE) segnetoelektriķos. Mēs  runājam par jaunas paaudzes dzesēšanas iekārtām.

Zinātniskajā darbā, īpaši strādājot ar jauniem materiāliem, jāņem vērā, ka bieži vien reālais rezultāts lielākā vai mazākā mērā atšķiras no sākotnējās koncepcijas.  Var iznākt veiksmīgs, bet pavisam cits un negaidīts atklājums – tā ir neatņemama zinātnieka darba puse. Gandarījums ir tad, kad esi sapratis, kāpēc tā ir noticis. Tieši tas rada jaunas zināšanas. Lai strādātu zinātnē, ir jāpiemīt neatslābstošai interesei nepārtraukti pilnveidot savas zināšanas. Tas prasa ļoti daudz laika, bet tikai tā ir iespējams saprast, ko ir vērts darīt, un pēc tam arī to realizēt. Varētu teikt, ka lielākais izaicinājums, strādājot zinātnē, ir pārvarēt domāšanas inerci. Aizraujošākais – saskatīt un izprast atšķirīgo. Un jāpatur prātā, ka svarīgais bieži vien slēpjas detaļās.


MSc. Meldra Ķemere

 

"Ja ir interese par apkārtējo dabu, dabaszinātnēm un tehnoloģijām, es noteikti iedrošinātu jauniešus doties studēt fiziku, jo pētījumu jomas un prasmes, kuras nepieciešamas, ir ļoti dažādas. Darbs zinātnē ir daudzveidīgs, un katram ir iespēja atrast savu pētniecības jomu un formu."
LU CFI Spektroskopijas laboratorijas pētniece, SIA “Mikrotīkls” stipendiāte, studenšu korporācijas Selga biedre un aizrautīga Magnēta kontrolpunktu meklētāja

Atceros, kā bērnībā vecāki man pirmoreiz pastāstīja, ka visapkārt mums ir sīkas gaisa molekulas, kuras ar aci nevar saredzēt, un ka visas vielas sastāv no atomiem. Tas man tobrīd bija milzīgs pārsteigums – kā gan es nebiju pamanījusi, ka man visapkārt riņķo mazas daļiņas? Es vēl tagad atceros, kādu iespaidu tas uz mani atstāja – tas šķita tik netverami un apbrīnojami, likās, ka pasaule ir noslēpumu pilna. Mans tētis un vectēvs bija fizikas skolotāji, arī tas zināmā mērā raisīja manu interesi par fiziku – ar bērna prātu sapratu, ka fizika ir kaut kas aizraujošs un noderīgs. Skolas laikā lasīju populārzinātniskus rakstus, vēlme izprast un saprast vairāk par to, ko ikdienā redzam, man piemitusi, kopš sevi atceros. Vēl mani kopš bērnības  fascinēja viss, kas saistās ar Visumu, galaktikām, zvaigznēm,  jo vēlējos saprast, kā tas viss veidojies. Tiešām bezgalīga teritorija izzināšanai! 11. un 12. klasē man bija lielisks fizikas skolotājs, kurš mani patiešām aizrāva ar fizikas pasauli. Tad arī man radās doma par fizikas studijām, bet pavisam skaidri par šo virzienu izšķīros tikai 12. klasē – uz brīdi apsvēru arī matemātikas studijas, tomēr šķita, ka fizika ļaus uzzināt par apkārtējo pasauli daudz vairāk.   

Bakalaura grādu fizikā es ieguvu Liepājas Universitātē, tur šī studiju programma bija atvērta pirmo gadu. Uzreiz negribēju doties prom no dzimtās Liepājas, kā arī, paralēli fizikas studijām apmeklēju Liepājas mūzikas vidusskolu, kur apguvu klavierspēli – savam priekam. Man jau uzreiz bija plāns, ka pēc bakalaura grāda iegūšanas es turpināšu mācības fizikas maģistrantūrā Latvijas Universitātē, jo Liepājā fizikas maģistrantūras studiju nebija, un arī pētniecības darba iespējas bija ierobežotas. Prātoju, kā tas ir – strādāt fizikas laboratorijā, veikt eksperimentus. Sākotnēji mana maģistra darba tematika Latvijas Universitātē bija saistīta ar pavisam citu jomu – astrofiziku. Piedalījos pētījumos par starpzvaigžņu putekļiem, to atdzišanu, iespējamo zvaigžņu veidošanos, tomēr, man trūka kādas dzirksts, lai es turpinātu pētījumus šajā jomā. Lasīšana par ar astrofiziku saistītām tēmām palikusi tikai dažiem brīviem brīžiem. 

Ļoti priecājos, ka nokļuvu LU Cietvielu fizikas institūtā. Mans doktora disertācijas vadītājs – Dr.habil.phys. Uldis Rogulis – uzrunāja studentus, jo bija atbrīvojusies studenta vieta projektā un bija iespēja rakstīt maģistra darbu par projekta tematiku. Es uzreiz piekritu šim piedāvājumam. Lai gan mana nokļūšana tieši šajā laboratorijā šķietami bija nejauša, patiesībā, mani vienmēr bija interesējusi gaisma, gaismas viļņi, elektroniskās pārejas starp enerģijas līmeņiem. Tieši šīs parādības mani studiju laikā visvairāk saistīja fizikā, tāpēc šo virzienu es arī gribēju turpināt izzināt un izpētīt. Darba piedāvājums nāca īstajā brīdī. Maģistra darbu izstrādāju par oksifluorīdu stikliem un stiklu keramiku – par caurspīdīgiem vai puscaurspīdīgiem materiāliem, kuri aktivēti ar retzemju joniem, tādēļ luminiscē.   

Strādāju LU CFI jau gandrīz 7 gadus – darbojos Spektroskopijas laboratorijā. Mana joma ir neorganisko cietvielu materiālu fotoluminiscence. Ja apstarojam materiālus ar gaismu – elektromagnētisko starojumu – tie spēj izmainīt  starojuma enerģiju un izstaro jau citas krāsas gaismu  No šī izstarotās gaismas spektra tālāk izdarām secinājumus par materiālu struktūru, tā atomu izvietojumu, un analizējam, kur šādus materiālus visefektīvāk varētu pielietot. Strādājam pie materiālu vēlamo īpašību optimizācijas. Iespējamie pielietojumi var būt ļoti dažādi, piemēram, temperatūras detektēšanā, ja luminiscences īpašības mainās atkarībā no temperatūras, tāpat arī baltās gaismas avotos, dozimetros.  Bieži vien pētījumu procesā atklājam kaut ko jaunu, efektus, kurus nebijām cerējuši novērot. Nekad nevar uzreiz paredzēt, kas būs, kādi būs rezultāti, bet tieši tā tās zināšanas pamazām uzkrājas – ja viss būtu uzreiz atklājams, tad, kādēļ viedtālruņi un citas aktuālās ierīces neparādījās jau pirms 50, 100 gadiem? Kādēļ sākumā bija nepieciešamas telefonu centrāles, bet datori bija skapju izmērā? Jebkuri pētījumi par materiālu īpašībām un to fizikāliem efektiem virza zinātnes progresu un ir noderīgi zinātnieku sabiedrībai un sabiedrībai kopumā. Interesanti vienmēr ir paši pirmie mērījumi no jauna sintezētiem paraugiem – pārņem ziņkārība, kādi būs rezultāti, cik perspektīvs būs iecerētais pētījumu virziens. Prieks, ka mūsu pētījumi var būt noderīgi arī citiem – pašlaik projekta ietvaros sadarbojamies ar Latvijas uzņēmumu, kas ražo optiskās šķiedras. Mūsu izveidoto materiālu ar labākajām īpašībām plānots ievietot optiskā šķiedrā un testēt to temperatūras detektēšanai. Šādi sadarbības projekti dod papildus motivāciju darboties. 

Ja ir interese par apkārtējo dabu, dabaszinātnēm un tehnoloģijām, es noteikti iedrošinātu jauniešus doties studēt fiziku, jo pētījumu jomas un prasmes, kuras nepieciešamas, ir ļoti dažādas. Darbs zinātnē ir daudzveidīgs, un katram ir iespēja atrast savu pētniecības jomu un formu – vienam tā būs luminiscences spektru analīze, citam sarežģītu nanostruktūru konstruēšana, prototipu veidošana vai datorkodu rakstīšana… Iespējas ir plašas. Zinātnieka darbā ir arī daudz radošu procesu - ir jālasa, jādomā, jāizvirza idejas, jāmeklē risinājumi, jāsaskata perspektīva. Katra diena nes ko jaunu. Personīgā motivācija un aizrautība ar zinātnes pasauli arī ir tas galvenais virzītājspēks.  

Kad manu prātu un rokas nenodarbina darbs institūtā, izmantoju iespēju doties pie dabas – apceļot Latvijas pilskalnus un muižas, piedalīties orientēšanās sacensībās mežā, vasarās strādāt dārzā. Interesējos arī par vēsturi, arheoloģiju, un veidoju arī savu ciltskoku, studējot arhīvu materiālus. Esmu arī studenšu korporācijas “Selga” biedre, un pēdējos gados esmu pievērsusies radošajai rakstīšanai – varbūt ar laiku taps arī kāds aizkustinošs stāstiņš vai dzejolis par mazo, varonīgo elektronu dzīvi ar sarežģītiem šķēršļiem pilnos materiālos.  


Dr.habil.phys. Baiba Bērziņa 

 

Bieži vien turpinu domāt par sev aktuālu zinātnes jautājumu un meklēju risinājumu arī esot ārpus institūta. Rosinošas ir pastaigas gar jūru vai mežā,  bet jo sevišķi - klausoties klasiskās mūzikas koncertus. Klasiskā mūzika jo īpaši stimulē domu procesu. 
Habilitētā fizikas doktore, LU CFI Vadošā pētniece, valsts emeritētā zinātniece, daudzu jauno zinātnieku padomdevēja Dr.habil.phys. Baiba Bērziņa

Es nāku no izteikti humanitāras ģimenes, kurā ļoti iecienīta bija literatūra un mūzika. Tētis bija Latvijas laika mācītājs un mamma  - skolotāja. Skolā es sāku mācīties neilgi pēc kara beigām. Fiziku mums pasniedza sākot ar 6. klasi.  Man patiešām laimējās ar manu pirmo fizikas skolotāju, kas prata parādīt apkārtējā dabā notiekošos procesus un sakarības, un man tas bija kā brīnums.  Fizika man tiešām bija atklājums! Skolotājs prata ieinteresēt un atklāt dabas burvību.  Arī matemātikas skolotāja prata veicināt patstāvīgas domāšanas attīstību, ko tālāk nostiprināja mācības Rīgas 2. vidusskolā. Līdz ar to manam tālākajam dzīves ceļam zinātnē tika ielikti stipri pamati, kas vijās ar interesi par dabas procesiem un pasauli visapkārt.  

Studējot Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē 2. kursā, es nonācu Jonu kristālu izpētes laboratorijā, jo vēlējos iesaistīties pētnieciskā darbā. Parasti mācības beidzās ap plkst. 16:00, tad devos uz laboratoriju un uzturējos tur līdz pat vēlam vakaram. Laboratorijā man bija iespēja mācīties no ļoti zinošiem un interesantiem cilvēkiem.  Mans audzinātājs un skolotājs bija profesors Kurts Švarcs - kurš tagad dzīvo Dortmundē. Turpat bija arī jaunais aspirants Ilmārs Vītols  un Ojārs Šmits. Laboratoriju vadīja leģendāra personība Latvijas fizikā – docents Ludvigs Jansons un man bija tā laime klausīties arī viņa lekcijas. Katru lekciju viņš sāka ar uzrunu: “Cienījamie klausītāji!”. Apbrīnoju viņa cieņas pilno attieksmi pret studentiem un turpmākajā dzīvē cenšos pati to ievērot. Pēdējā kursā man piedāvāja darbu Latvijas Zinātņu akadēmijas topošajā laboratorijā. No doktorantūras Maskavā atgriezās Irēna Pļaviņa, un Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā viņa dibināja jaunu laboratoriju jonu kristālu izpētei ar spektroskopijas metodēm. Irēna Pļaviņa, kas ir viena no Latvijas izcilākajām fiziķēm, Maskavā aizstāvēja disertāciju “Foto un luminiscences kinētika dažos sārmu metālu halogenīdos”, iegūstot fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu (1959). Mēs jaunajā laboratorijā pētījām kristāliskās vielās – sārmu metālu halogenīdos notiekošus procesus, izmantojot šo vielu luminiscenci – spīdēšanu, ko rada vielas apstarošana ar ultravioleto gaismu vai radioaktīvo starojumu. Ar zināšanām, ko Irēna Pļaviņa bija apguvusi Maskavā, minēto kristālu pētniecībā tika ieviesta jauna metode – luminiscences īso laiku mērīšana, kas sniedz bagātīgu informāciju par vielā notiekošiem procesiem. Tas bija aizraujošs laiks, jo biju klāt tieši tad, kad šī pētniecības nozare attīstījās. Mums izveidojās ļoti labs un draudzīgs kolektīvs, kura dvēsele bija Irēna Pļaviņa. Visi strādājām aizrautīgi. Sākumā vairākkārt nācās mainīt laboratorijas atrašanās vietu. Pirms ieguvām pastāvīgo vietu Salaspilī, laboratorija atradās gan Zinātņu akadēmijas augstceltnē Rīgā, gan arī pie Māras dīķa, vienā no skaistajām Pārdaugavas savrupmājām. Atceros, kā ziemā devāmies uz Māras dīķi slidot, un šis laiks bija patiešām skaists laiks. Laboratorija mērķtiecīgi attīstījās, jo varējām arī iegūt aparatūru un materiālus. Neskatoties uz zināmiem ierobežojumiem Padomju savienības laikā, piemēram, saziņa ar citu valstu zinātniekiem, mēs bijām aizrautības pilni izzināt un pētīt un mums bija labi kontakti un sadarbība ar citiem Padomju savienības fiziķiem. Manā profesionālajā izaugsmē svarīgākā persona vienmēr ir bijusi Irēna Pļaviņa. Atmodas sākumā es kļuvu par šīs laboratorijas vadītāju, doktorei Pļaviņai aizejot pensijā. Tad arī laboratorija pievienojās LU Cietvielu fizikas institūtam. Šis solis bija likumsakarīgs, jo mūsu pētījumu virzieni sakrita. Sākums bija brīnišķīgs, un mūs tik labi pieņēma  - kā savējos, tāpēc jau sākumā jutāmies šeit piederīgi. Nu jau LU CFI esmu nostrādājusi gandrīz 30 gadus. Pirms kādiem 3 gadiem mūsu mazā “Platzonu materiālu” laboratorija pievienojās no jauna izveidotajai Spektroskopijas laboratorijai, ko vada jaunais daudzsološais doktors Anatolijs  Sarakovskis. Mēs esam draudzīgs kolektīvs, un ir liels gandarījums par paveikto šo gadu laikā.  Patiess prieks, ka izveidojusies  spēcīga jauno zinātnieku paaudze, kurā arī es ieguldu savas zināšanas un pieredzi. Man ir tā laime strādāt kopā ar izciliem un ar degsmi apveltītiem jaunajiem specialistiem - abām Gunām (Krieķe un Doķe), Andri Antuzēviču uc., kā arī ar studentiem - topošiem specialistiem. Priecājos, ka viņi mani pieņem savā komandā un uzticas manām zināšanām. Esmu pateicīga arī manai ilggadīgajai līdzgaitniecei pētnieciskajā darbā un tuvam cilvēkam – Laimai Trinklerei. Šodien, pateicoties institūta dalībai starptautiska mēroga projektos, ir iespēja strādāt ar vismodernākajām iekārtām, kas paver plašas iespējas zinātniskajam darbam. Tagad mums ir izcila aparatūra. Lielas iespējas ir strādāt dažādos Latvijas un starptautiskos projektos.  

Zinātnē svarīga ir prasme atrast sakarības starp dažādām parādībām un izprast to norises, savā ziņā tas ir kā detektīvs. Kādēļ notiek tas, ko mēs fiksējam?  Ko tas pasaka par procesiem vielā? Ja šāds izziņas process interesē, tad tā būs aizrautība mūža garumā. Tas vienlaicīgi būs gan darbs, gan hobijs. Tik ļoti tas ievelk! Es zinu, kā tas ir. Bieži vien turpinu domāt par kādu problēmu un meklēju risinājumu, esot ārpus institūta. Tas labi padodas dodoties pastaigā gar jūru vai esot mežā, bet jo sevišķi - klausoties klasiskās mūzikas koncertus. Klasiskā mūzika jo īpaši stimulē domu procesu. Es esmu tam spilgts piemērs, cik ļoti spēcīgi ietekmē klasiskā mūzika  - gan simfoniskā, gan opera. Jo sevišķi tuva man ir Čaikovska 6. simfonija - gaisīga, tajā pašā laikā smeldzīga. Arī Bēthovena mūziku bieži klausos. Mana lielā mīlestība ir Verdi operas. Klasiskā mūzika bijusi klātesoša manā dzīvē jau kopš bērnības, jo manam tētim tā bija ļoti tuva, un mēs kopā apmeklējām koncertus.  Arī manā ģimenē klasiskā mūzika ir kļuvusi par tradīciju. Ar ģimeni esam kopā braukuši  arī uz  Milānas operu. Tie ir neaizmirstami brīži!   

Pētnieciskais darbs prasa lielu atdevi un neatlaidību. Starp citu, klavierspēle pieradina pie neatlaidības. Tas ir pienākums, kas ir jāizdara. Bērnībā es mācījos klavierspēli, kuru pārtraucu studiju laikā 2. kursā, jo diemžēl nebija tam vairs laika.  Man bija izcila skolotāja - Lauma Reinholde - Latvijas laika pianiste. Skolas laikā  es nespēlēju daudz, bet kad paaugos, tā mani ieinteresēja arvien vairāk. Skolotāja  kļuva par labu draugu, un līdz ar to es spēlēju ar prieku. Pasniedzēja tik aizraujoši stāstīja par savu dzīvi un konkursiem! Viņa tiešām bija izcila personība, kas atklāja mūzikas pasaules burvību. Kad lasīju lekcijas RTU, es centos šādu pieeju lietām un parādībām atklāt saviem studentiem. Centos izraisīt viņu interesi par apkārtējo pasauli kopumā, par tās rašanos,  parādot to, pie kā esam nonākuši, kā pašreiz domājam, paturot prātā, ka tālākā attīstība var ienest korekcijas mūsu domāšanā un uztverē. Tas ir milzīgs gandarījums, kad redzi jauniešos atplaukstam interesi par pasaules procesiem.  Arī glezniecībai ir liela nozīme manā dzīvē. Ja esmu citā valstī, vienmēr cenšos apmeklēt mākslas muzejus. Jo īpaši man tuvi ir Rembrants un Monē. Skatīt klātienē impresionistu gleznas - tas dod tādu prieku! Zinātnei ir daudz līdzību ar mākslas pasauli. Māksla un zinātne ir cilvēku mēģinājumi saprast un pēc tam izskaidrot apkārtējo pasauli. Tās var rosināt mūs uz procesiem paraudzīties no cita skatu punkta un citā gaismā. Un vēl svarīgāk – nebaidīties mainīt esošās pamatpatiesības. No zvaigznēm fizikā visvairāk esmu apbrīnojusi amerikāņu fiziķi Richardu Feinmanu – nanopētījumu tēvu par viņa spēju vienkārši izstāstīt sarežģītas lietas. 

Lai varētu aizrautīgi strādāt pētniecisko darbu, nenovērtējama nozīme ir ģimenes atbalstam un sapratnei. Man šai ziņā ir ļoti laimējies un dzīvē esmu “izvilkusi laimīgo lozi”. Sākumā šo atbalstu sniedza vecāki, tad vīrs Jānis – arī fiziķis, kas nu jau ir Viņsaulē. Tagad par mani rūpējas un priecē  mani pieaugušie bērni - Dace, Jānis un Ieva ar savām ģimenēm un maniem mazbērniem Gati un Adeli. 

Mūsu zinātnieki strādā ar lielu atdevi. Institūts kopumā  ir ļoti mērķtiecīgs. Notiek nepārtraukta attīstība, un tur arī tā degsme parādās. Šajā jomā nemaz nevar būt savādāk, jo tā ir mūsu sirdslieta. 


MSc. Ivita Bite

 

Mani iedvesmo mana kolēģa Dr.habil.phys. Donāta Millera teiktais: “Un, tu, nevari zināt visu, tāpēc mēs viens otram blakus esam tik dažādi, lai viens otram palīdzētu!”, kas palīdz nenobīties no nezināmā un turpināt pētniecību. 
LU CFI Pētniece MSc. Ivita Bite.

Interese par zinātni man radās jau bērnudārza laikā. Tas bija pateicoties manam vectēvam, kurš bija inženieris. Man ļoti patika vērot kā viņš rasē. Viņš man arī stāstīja par objektu un procesu kārtību, un tas viss kopā manī radīja zinātkāri un vēlmi izprast un meklēt atbildes dabā notiekošajam. Es sevi varētu raksturot kā procesu cilvēku, jo mani interesē, kā un kāpēc notiek procesi. Tas ir mans galvenais dzinulis, kas liek iet uz priekšu un turpināt pētījumus.

Skolas laikā lielāka interese man bija par eksaktajiem priekšmetiem, jo īpaši patika bioloģija. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc biju nolēmusi kļūt par ārstu. Līdz 12. klasei tā arī plānoju, bet pabeidzot 12. klasi iestājos LU Ķīmijas fakultātē, kad arī sāku plašāk interesēties par nanozinātni. Šī interese radās vidusskolas pēdējos gados, kad sapratu nanozinātnes lomu nākotnes perspektīvā. Bakalaura 3. kursā bija studiju kurss “Nanoķīmija”, ko vadīja Dr. Chem. Donāts Erts. Šajā priekšmetā viņš iepazīstināja ar nano pasauli – kas ir nanomateriāli, kā tos iegūst, to pielietojamības iespējas, pētīšanas metodes, kā arī bija iespēja darboties praktiski - sintezēt un apskatīt iegūtos paraugus ar skenējošo elektronu mikroskopa palīdzību laboratorijas darba laikā LU Ķīmiskās fizikas institūtā. LU Ķīmiskās fizikas institūtā pētīju pusvadītāju nanovadu sensorās īpašības uz gāzveida vielām pretestības un tranzistoru slēgumā un par šo tēmu izstrādāju savu bakalaura darbu.

Maģistrantūras laikā man bija iespēja strādāt Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, kur analizēju un pētīju smago metālu koncentrāciju zivju audos. Tā ietvaros bija jāizstrādā kritēriji, pēc kuriem var noteikt, cik droši uzturā var lietot zivis no Baltijas jūras. Viens no interesantākajiem posmiem šajā laikā bija izpētes darbs uz kuģa Baltijas jūrā, kad vācām ūdens un zivju paraugus. Šāda praktiska pieredze ir ļoti vērtīga, jo paplašina zināšanas un izpratni par procesiem dabā.

Zinātne ir attieksmes jautājums. Sasniegumi atkarīgi no tā, cik ļoti pats vēlies ieguldīties. Es uzskatu, ka zinātne nav darbs, bet drīzāk dzīvesveids, jo tas paredz nepārtrauktu mācīšanos un attīstību. Tā savā ziņā ir kā misija, kas, protams, prasa daudz pacietības, jo ne vienmēr viss izdodas, kā iecerēts. Bet ar laiku to pieņem kā daļu no procesa. Pētījumi var ilgt 10-20 gadus, ar to ir jārēķinās. Ieraudzīt un iepazīt nanopsauli, protams, ir fascinējoši neatkarīgi no pētījuma ilguma. Zinātnieka darbā svarīga ir gan loģiskā, gan radošā domāšana, lai “izietu ārpus kastes”, lai saprastu kopsakarības. Strādājot zinātnē, īpaši ir tie brīži, kad pietuvojamies dabas noslēpumu izzināšanai, jo nanozinātne ir saistīta arī ar dzīvās dabas atdarināšanu, piemēram, ar augšupējās metodes palīdzību cenšas atdarināt dzīvo dabu, kurā var sastapt daudzus pašorganizācijas procesus, piemēram, šūnu veidošanos. Pētot dažādas ķīmisko un fizikālo sintēžu metodes, mērķis ir pilnveidot materiālu sintēzes, lai tās būtu pēc iespējas dabai draudzīgākas, energoefektīvākas, ar mazāku kopējo ķīmisko vielu patēriņu un uzlabotām materiālu morfoloģiskajām un fizikālajām īpašībām. Strādāt pie šādiem pētījumiem ir jo īpašs gandarījums.

Esmu par to, ka jāveido aktīvs dialogs ar sabiedrību par saudzīgu attieksmi pret dabu. Jā, mēs esam viena no zaļākajām valstīm, bet lai to tādu saglabātu, ikvienam no mums ir jādod savs ieguldījums un jādomā, kā šos jautājumus nākotnē risināt. Dialogs jāveido arī ar jauniešiem, tādā veidā vēršot uzmanību uz zinātnes lomu nākotnes izaicinājumu risināšanā.


Asoc.prof.Dr.chem. Guntars Vaivars

 

Pētniecībā ir svarīgi izprast un saredzēt laika perspektīvu, no kurienes tu ej un kādā virzienā dodies. Ja atvēziens ir pietiekoši plašs, tad var daudz efektīvāk strādāt.
LU CFI Ķīmijas tehnoloģiju laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks, LU Asociētais profesors un pasaules izzinātājs.

Esmu kurzemnieks. Kurzemnieki zināmi ar sev raksturīgo lepnumu un spītību, kas, visticamāk, veidojies Kurzemes raibās vēstures gaitā. Atceros vecmammas ceptās plātsmaizes un sklandraušus, kas bija svētku brīži, jo maizes krāsns smarža piedeva tiem īpašu burvību. Pirmās klases mācījos savu senču dzimtajā pusē - Turlavā. Es laikam esmu pirmais Rīgas puika gan no tēva, gan mātes dzimtas puses. Vilkme uz zinātni un interese par dažādiem eksperimentiem man piemīt jau kopš bērnības. Atceros, ka skolas laikā reizrēķins šķita tik vienkāršs un saprotams. Pirmajā klasē mums jautāja, par ko dzīvē vēlamies kļūt. Daudzi teica - medmāsa, ugunsdzēsējs, kosmonauts, bet es teicu, ka vēlos kļūt par inženieri - konstruktoru, laikam kaut kur biju izlasījis par tādu profesiju. Man tas šķita pašsaprotami,  jo tajā vecumā mana mīļākā lasāmviela bija fizikas un ķīmijas grāmatas, kā arī biju aizrautīgs eksperimentētājs, jāpiebilst gan, ka ne vienmēr ar pozitīvu iznākumu. Atceros vienu no saviem pirmajiem eksperimentiem - gribēju pārliecināties par to, vai tvaiks tiešām izplešas, tāpēc biju sakurinājis ugunskuru un vārīju ūdeni ar aizkorķētu pudeli, lai pārliecinātos, ka korķi patiešām izšaus. Tas viss ar domu, ka būšu konstruktors un taisīšu tvaika mašīnu. Arī manam tēvam bija līdzīgas intereses, jo esot 30. gados mājās radio būvējis. Mēdzu pierakstīt savas dzimtas cilvēku vēsturiskās atmiņas, lai izzinātu savas dzimtas cilvēku dzīvesstāstus. Tā ietvaros esmu atklājis, ka daudziem mūsu dzimtā ir talants tieši eksaktajās zinātnēs. Piemēram, mans brālēns, ar kuru kopā pētām dzimtas koku, nenēsāja līdzi blociņu, jo pirmos  100 telefona numurus varēja atcerēties no galvas.  

Skolā ķīmija padevās labāk nekā fizika. Biju arī daudz bērnības gados eksperimentējis, tā kā ķīmija likās pat pārāk viegla zinātne. 11. klasē fizikas skolotājs mani aizsūtīja uz fizikas olimpiādi pārstāvēt Latviju. Nācās mēnesi kārtīgi gatavoties, kā rezultātā olimpiādē uzvarēju. Pēc tam skolotājs rosināja mani doties studēt fiziku, bet es tomēr nolēmu palikt pie ķīmijas.  

Pirmais  studiju gads bija interesants, jo bija pieejamas dažādas izejvielas, un varēju savus klases biedrus iepriecināt ar dažādiem eksperimentiem.  Bet pamatīga aizrautība ar zinātni parādījās tad, kad sāku mācīties fizikālo ķīmiju. Biju atradis savu jomu. Fizikālā ķīmija bija tas virziens, kas ietvēra gan matemātiku, gan vienādojumus. Arī savus studentus aicinu atrast savu nišu un vilkmi, jo tas dos iespēju neatkarīgi un ar entuziasmu darboties.  

5. kursā es ar pilnu apņēmību nodevos zinātnei, un šis darbs rezultējās  pirmajā publikācijā. Tajā laikā  institūts meklēja ķīmiķus, jo aktuālas kļuva jaunās zinātnes, kā piemēram, cietvielu jonika. Bija nepieciešama nevis klasiskā - fizikas, bet - ķīmijas pieeja.  Nonācu saskarē ar jonu vadītājiem, un man bija pilnīgi skaidrs, ka tā ir mana tēma, jo tajā ir daudz nezināmā, un man bija azarts to izprast.  Es atskārtu, ka dabā stagnācijas nav. Pasaule ir ļoti kustīga un mainīga, un tieši kustībā ir dzīvība.  Es līdz šim brīdim esmu cietvielu jonikas entuziasts, un strādāju ar cietiem elektrolītiem. Tas nekad nav mainījies. Pamatā tam ir vēlme saprast, kā dažādas parādības  var sadzīvot vienā objektā.  Atceroties studijas gadus, jāsaka, ka ķīmiķi bija lieli brīvdomātāji. Daļa no studiju biedriem kļuva par programmētājiem, mūziķiem, rakstniekiem, bija arī viens dārznieks un mācītājs. Ļoti interesanti uz to atskatīties, cik dažādās jomās cilvēki savās dzīves gaitās devās. 70. gadu otrā pusē tie, kas mācījās ķīmiju, bieži vien izvēlējās citas profesijas. Tas bija dažādu apstākļu dēļ. Bet tas, kas apvienoja visus šos cilvēkus - viņus interesēja pasaule un tas, kā tā ir veidota.   

Man vienmēr ir bijusi vēlme būt pētniecībā, pašam izdomāt un darīt. Esmu no tiem cilvēkiem, kas nepārstāj brīnīties, uz ko arī aicinu citus. Tāpēc ir prieks ceļot pa pasauli, jo vari ieraudzīt ko jaunu un brīnīties.  Arī zinātniskajā darbā - it kā viss ir iepriekš sarēķināts un zināms, bet nevajag iepriekš uzlikt sev rāmi. Jābūt gatavam negaidītiem pagriezieniem un jāspēj tos saskatīt. Tieši šajos pagriezienos var notikt negaidīts atklājums.  Ne vienmēr tas būs fundamentāls atklājums, bet dažkārt tas noved pie lieliem atklājumiem. To arī cenšos skaidrot saviem studentiem, ka tā ir neatņemama daļa no zinātnes procesa. Bieži vien grandiozi atklājumi radušies tieši nejaušības rezultātā. Zinātnē mēdz būt tā, ka kaut kas tiek izgudrots,  bet mēs to ne vienmēr redzam, jo sabiedrībai nav radusies attiecīgā vajadzība. Lai sāktos lielas lietas, bieži vien tas pirmais grūdiens ir bijis tas šķietami nenozīmīgais atradums. Kaut kas saskaitījās, atņēmās, linearizējās. Paiet gadu desmiti, un tas ir katrā mājas saimniecībā. Svarīgs ir viss noietais atklājuma ceļš. Pētniecībā ir svarīgi izprast un saredzēt laika perspektīvu. Ja tev ir pietiekoši plašs atvēziens, tu daudz efektīvāk un komfortablāk vari strādāt, jo saproti ko un kāpēc dari. 

Man vienmēr ir bijusi pārliecība - jo vairāk mēs zinām par vēsturi jo vairāk mēs iegūsim. Vēsture man vienmēr likusies loģiska zinātne, pat apsvēru to mācīties skolas laikā. Meklēju un pētu, kā dažādi laikmeti ir izpaudušies dziesmās un ko no tā varam uzzināt. Latviešiem dziesma ir vienmēr bijusi svarīga, un tā ir palīdzējusi pastāvēt, ņemot vērā sarežģīto vēsturi. Folklora un dažādu vēstures posmu dziesmas  ietver informāciju par veselu laikmetu. Folklora ir mūsu bagātība, jo tai visos laikos ir bijusi simboliska loma.  Mitoloģiskās dziesmas  pauž mūsu vēsturisko izpratni.  Apzinu arī savas dzimtas vēsturi. Ar brālēnu kopā veicam ģenētisko analīzi gan arhīvā, gan citos veidos.  Pētām ģimenes albumos vecās fotogrāfijas - pirmskara un cara laika un identificējam savas dzimtas cilvēkus un viņu dzīvesstāstus. Tik dažādi tie likteņi.  

Esmu aizrautīgs ceļotājs. Varētu teikt, ka nav tāda kalna, kurā es nebūtu uzkāpis. Viens no skaistākajiem braucieniem bija uz Namībiju. Leopardi skraida riņķī, gulēšana tikai guļammaisā zem klajas debess. Absolūtā saskarsmē ar dabu.  Klusums un miers. Kāpjot kalnos, bijuši arī dažādi bīstami mirkļi - vētras,  kad mugursomu aizpūš pa gaisu, stāvas kalnu nogāzes ar pēkšņu tukšumu tavā priekšā. Keiptaunā Harkervilla bija izaicinošākais gājiens, kurš iegāja turienes universitātes manu studentu folklorā. Ja esi izgājis Harkervillu, tad tu vari visu. Es to izdarīju 2 reizes. Tur vietām jāiet pa plaukstas platuma dzegu (par laimi klints seja ir ieslīpa) un zem tevis ir okeāns, kurā peld haizivis. Nedrīkst  skatīties uz leju, tad tūlīt ir mīkstas kājas. 


Dr.phys. Virgīnija Vītola

 

Radošums zinātnieka darbā nepieciešams, lai spētu izdomāt, kādas problēmas risināt un kādā veidā. Radošumu papildina patika un vēlme lasīt daudzus zinātniskus rakstus, sīki aprakstīt savus pētījumus.  Bieži vien tā  cilvēkos ir par maz - tad zinātnē ir grūti,  tāpēc jāatrod tas ideālais balanss.
LU CFI Pētniece Dr.phys. Virgīnija Vītola

Mana ģimene bija diezgan pārsteigta par manu izvēli studēt fizmatos, jo abi vecāki ir mākslinieki, kā arī es skolā mācījos humanitāras skolas humanitārajā klasē. Mums fizika vidusskolā bija tikai 1 gadu. Laikam izvēli par labu fizikai izdarīju cilvēku dēļ - sāku dziedāt fizmatu korī "Aura", kur sapratu, ka fizmati ir tāda tipa cilvēki, ar ko man ļoti labi saskan  - un domas nav mainījušās līdz pat šim brīdim.

Studēju es LU Fizmatos, un studiju laikus vērtēju dažādi. Pirmkārt, man ļoti patika - fiziķu nebija daudz, bija diezgan personīga attieksme, patika arī studiju vide. Lielāko “paldies!” man jāsaka pasniedzējam, kas pirmajā kursā pasniedza matemātiku - Ojāram Judrupam. Lai gan man, studijas uzsākot, bija ievērojami zemākas zināšanas kā citiem studiju biedriem viņš iedrošināja nepadoties! Tas mani tiešām iedvesmoja turpināt.  LU CFI nonācu, jo mani atveda fizikas skolotājs, kad teicu, ka gribētu izstrādāt zinātniski pētniecisko darbu. Kopš tā laika esmu te arī palikusi, par ko man liels prieks.

Lai varētu strādāt zinātnē, radošums nepieciešams, lai spētu izdomāt, kādas problēmas risināt un kādā veidā. Radošumu papildina patika un vēlme lasīt daudzus zinātniskus rakstus, sīki aprakstīt savus pētījumus.  Bieži vien tā  cilvēkos ir par maz - tad zinātnē ir grūti,  tāpēc jāatrod tas ideālais balanss.

Īpašs gandarījums man ir par savu pēcdoktorantūras projektu, kur uzsvars tika likts uz caurspīdīgu, tumsā spīdošu keramiku izveidi. Tas ir tik aizraujoši - pa dienu saule apspīd kādu virsmu, gaisma spīd cauri. Bet naktī šī pati virsma turpina spīdēt bez papildus enerģijas pievadīšanas! Mūsu laboratorijā nodarbojamies ar mehanoluminiscences pētījumiem - tie ir materiāli, kas spīd, kad izjūt kādu mehānisku iedarbību, tādējādi var tikt izmantoti par plaisu rašanās sensoriem dažādās kontrukcijās. Šajos pētījumos ir tik daudz interesanta!

Domāju, ka kopumā vairāk jādomā par to, lai sabiedrībai stāstītu, ar ko zinātnieki nodarbojas.  Manuprāt, jāmeklē cilvēkiem saprotami, pieejami veidi, kā ieraudzīt zinātnieku darbu, līdzīgi kā raidījums “Zināmais Nezināmajā” – interaktīvi un aizraujoši. Tas veicina sabiedrības dziļāku izpratni par to, ko mēs darām un tā nozīmi.  Esmu vadījusi  LU Jauno Fiziķu Skolu - tas, manuprāt, bija un ir ideāls veids, kā veicināt jauniešu interesi par eksaktajām zinātnēm. JFS brīvprātīgi fizikas entuziasti ik mēnesi stāsta visiem interesentiem par kādu fizikas tēmu aizraujošā un saprotamā veidā, pieaicinot arī dažādus jomas speciālistus.  Lielisks piemērs tam ir fizikas bakalaura studente Agnese Spustaka, kas bija cītīgs JFS apmeklētājs, bet šobrīd strādā pie mums Optisko Materiālu laboratorijā. Kā vēl vienu lielisku metodi varētu minēt  skolēnu zinātniski pētnieciskos darbus, kas arī jau pie mums CFI tiek izstrādāti, starp citu, tā arī pati nonācu LU CFI.

Brīvajā laikā izbaudu orientēšanās sportu, kā arī spēlēju futbolu un dziedu fizmatu korī “Aura”.  Vēl mani interesē medicīnas saistība ar fiziku, un to izzinu vairāk, jo šķiet, ka tas varētu pavērt ārkārtīgi plašus pētniecības laukus.


Dr.phys. Kārlis Bormanis

 

Manuprāt, svarīgi ir strādāt ar jauno zinātnieku paaudzi, lai ar jauniem spēkiem ietu uz priekšu un fokusētos uz attīstību. Katrai paaudzei ir sava misija, tā katram pašam ir jāatrod un jāveido. Kā zinātnieks to veidos, atkarīgs tikai no viņa, un to arī nevajag  nevienam uzspiest. Svarīgi, lai cilvēks būtu savā vietā, lai kādu ceļu dzīvē izvēlētos.  Ir tāds teiciens: “Dzīvo un strādā, lai dzīvē kam deri”.  Tāpēc - tikai uz priekšu!
Dr.phys. Kārlis bormanis.

Mana bērnība bija laiks, kad radio mēs klausījāmies ar kristāla detektoruztvērējiem. Tam sekoja radio aparatūra ar lampām un pusvadītāji, un tad integrālās shēmas. Kopš tā laika esam piedzīvojuši pamatīgu progresu. Es biju Rīgas nomales iedzīvotājs - Šampētera puika. Atceros, ka ar draugiem mums bija pašu izveidota savstarpējā sazināšanās sistēma, kas deva iespēju pāri kvartāliem sarunāt mūsu tikšanās laiku, tā kā eksperimenti mani ļoti aizrāva, jo man vienmēr ir piemitusi zinātkāre un vēlme izprast, kā kaut kas ir radies vai kāds ir attiecīgā materiāla  sastāvs.  Interesanti, ka fizikas skolotājam, kurš zināmām mērā radīja interesi par šo zinātni, īsti nebija skaidrs, kā elektroni radio lampā ceļo. Tas arī mani rosināja šo jautājumu izzināt padziļinātāk. Vidusskolas laikā es apsvēru studēt gan fiziku, gan bioloģiju, jo abi virzieni bija saistīti ar pētniecisko darbu. Man bija tāds plāns - ja es vasaras brīvlaikā līdz eksāmeniem paspēšu samācīties matemātiku, kas fiziķiem bija nepieciešama -  tad noteikti  iešu uz fiziķiem. Tā arī tas notika. Mana pieeja biju visu izpētīt tīri eksperimentāli, līdz ar to teorētiskie jautājumi mani mazāk uzrunāja. 

Studiju laikā man bija sadarbības līgums ar LZA Mikrobioloģijas institūtu,  kas toreiz atradās  Kleistos. Tā kā es pētīju materiālu termisko izplešanos, viens no maniem pētījumiem bija saistīts ar kombikorma saķepšanu, lai saprastu, kā pazemināt temperatūru, lai šī saķepšana nenotiktu. Sekoja arī publikācijas par šo pētījumu. Studijas beidzot, liels notikums bija darba vietu sadale visā Latvijā. Lielāko daļu nosūtīja uz skolām, jo Rīgā vietu bija maz. Atceros, ka es pētīju sarakstu un meklēju, kas ir tuvāk Rīgai - Džūkste vai Rauna. Tā nu ar tēva auto skaistā, saulainā maija dienā devāmies uz Džūksti apskatīties manu - kā tobrīd domājām - topošo darba vietu. Nonākot Džūkstē, secinājām, ka skolotājs tajā gadā vairs nebija nepieciešams, kā rezultātā es paliku fakultātē, un mans dzīves ceļš turpinājās zinātnē.  

5. kursā es jau biju universitātes darbinieks, jo strādāju cietvielu laboratorijā. Pēc universitātes beigšanas es paliku pie profesora V. Fricberga laboratorijā. Toreiz bija tikai dažas laboratorijas fakultātē - optikas un cietvielu, kas bija otrs eksperimentālais virziens. Cietvielu laboratorijā bija divi vadītāji. Dialektriķus vadīja profesors V. Fricbergs un metālfiziku - docents E. Papēdis.  1968. gadā sāku darbu segnētiķu laboratorijā, jo tajā gadā Maskava apstiprināja segnētiķuelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratoriju. Profesors V. Fricbergs  pasūtīja laboratorijas plāksni, un es pats personīgi to pienagloju pie laboratorijas durvīm. Neapšaubāmi, laboratorijas izveide prasīja lielu darbu.  

Segnetoelektriķu fizika Latvijā ir viennozīmīgi saistīta ar profesora Fricberga vārdu. Viņš izveidojis segnetoelektrības zinātnisko skolu Rīgā, aizsākot segnetoelektrisko cieto šķīdumu izpēti, jau visai neilgi pēc Otrā Pasaules kara. Sākotnējā periodā (1956.-1966.) V. Fricbergs nodemonstrēja, ka keramiskos cietos šķīdumus, izmantojot to tehnoloģiskās priekšrocības salīdzinājumā ar bieži vien problemātisko vēlamā sastāva monokristālu iegūšanu, var ērti izmantot dažādu fizikālo parādību izpētei. Es biju viens no pirmajiem līdzstrādniekiem, un veicu ne tikai paraugu dielektriskos mērījumus, bet arī tos sintezēju.  

Mans dzīves ceļš aizveda mani uz Radiotehniku. Kā tagad atceros vienu atgadījumu. Vienu dienu pēc savas maiņas es gāju gar dzelzceļu, lai dotos uz Torņakalna staciju un tālāk brauktu uz Šampēteri. Savā nodabā ejot,  grāvmalā pamanīju ne pārāk vecu rūpnīcas ražojumu, pie kura tieši strādāju. Tajā brīdī pie sevis nodomāju -  kāds to ir ņēmis un sadauzījis, bet kamdēļ tad es strādāju, lai mans darba rezultāts tiktu sabojāts un izmests. Sapratu, ka tas nav man.   

Sava zinātniskā darba ietvaros pabiju arī citās valstīs, lai piedalītos konferencēs Padomju savienības teritorijā, līdz ar to izveidojās ļoti laba sadarbība ar daudzām organizācijām, ar kurām sadarbība turpinās līdz šai dienai. Pirmā nopietnā prakse man bija tieši Maskavas universitātē,  tā saucamajos Zvirbuļu kalnos.  

Manuprāt, svarīgi ir strādāt ar jauno zinātnieku paaudzi, lai ar jauniem spēkiem ietu uz priekšu un fokusētos uz attīstību. Katrai paaudzei ir sava misija. Tā misija katram pašam jāatrod un jāveido. Kā zinātnieks to veidos, atkarīgs tikai no paša,  un to arī nevajag  nevienam uzspiest. Svarīgi, lai cilvēks būtu savā vietā, lai kādu ceļu dzīvē izvēlētos. Ir tāds teiciens: “Dzīvo un strādā, lai dzīvē kam deri”.  Tāpēc - tikai uz priekšu!   


Mg. Līga Bikše

 

Eksperimentatoriem noteikti jāpiemīt radošumam, jo bieži vien jāmeklē cita pieeja, kad ierastā nestrādā, un tas nav reti, jo paraugu dažādība ir ievērojama. Reizēm pat tiek veidotas jaunas konstrukcijas, konfigurācijas, lai tiktu līdz plānotajam rezultātam. 
Fizikas maģistre, LU CFI zinātniskā asistente, pasaules apceļotāja, tautas deju eksperte un Taivānas un Baltijas valstu fizikas pētījumu centra vadītāja Līga Bikše.

Skolā man labi padevās teju visi priekšmeti, tai skaitā matemātika un fizika, tāpēc radās nekonkrētība par to, ko tālāk studēt, jo viss šķita interesants.  Izlēmu, ka man vajadzīgs skaidrs mērķis, tāpēc nolēmu, ka apgūšu profesiju, un uzsāku studijas optometrijas programmā.  Otrajā kursā sāku interesēties par iespēju piestrādāt. Diemžēl darbs optikas salonā nebija apvienojams ar studijām un dejošanu tautas deju kolektīvā. Darba meklējumi mani aizveda uz LU CFI, kur mani laipni pieņēma. Tur man pavērās priekškars uz fiziku no pilnīgi cita skata punkta. Tā es jau pēc gada mainīju studiju virzienu no optometrijas uz fiziku. Otrajā kursā darbs LU CFI laboratorijā pie Kārļa Kundziņa bija liels ieguvums, jo darba laiks bija elastīgs - es varēju to apvienot gan ar deju mēģinājumiem, gan studijām. It īpaši sesiju laikā visi bija ļoti saprotoši.  Nezinu nevienu citu darba vietu, kas tik ļoti nāk pretī studentiem. Tas mani iedrošināja, lai turpmāk studētu tieši fiziku.

Kad sāku strādāt LU CFI, nodarbojos ar materiālu pulēšanu. Tas nepieciešams, lai materiālus varētu apskatīt ar skanējošo elektronu mikroskopu. Tā ir specifiska,5 - 40 soļu kārtība, kādā tas tiek panākts, lai materiāli būtu perfekti gludi. Pulēšanas procesā izmanto dimanta ripas, smilšpapīrus, dimantu suspensijas vai pastas līdz tiek iegūts perfekts gludums. Materiāla sagatavošana ir 90% no laba mērījuma.

Strādāju  Materiālu morfoloģijas un struktūras pētījumu laboratorijā, kas ir izveidota 2021. gada sakumā. Esam šeit divas doktorantes, kas pašlaik  strādā pie disertācijas tēmas izstrādes. Ikdienā bieži saņemam paraugus no kolēģiem, no citām laboratorijām. Katrai laboratorijai ir savs virziens, tāpēc varētu teikt, ka mums ir iespēja redzēt visu plašo spektru ar ko nodarbojas LU CFI.

Eksperimentatoriem noteikti jāpiemīt radošumam, jo bieži vien jāmeklē cita pieeja, kad ierastā nestrādā, un tas nav reti, jo paraugu dažādība ir ievērojama. Reizēm pat tiek veidotas jaunas konstrukcijas, konfigurācijas, lai tiktu līdz plānotajam rezultātam. Ikdienas darbs ietver plānošanu un izdomāšanu, kā dažādus paraugus sagatavot, kādā secībā veikt mērījumus, kā sakombinēt visu mērījumu rezultātus un veidot kopēju ainu tā, lai tas būtu uztverami jebkuram, ne tikai tiem, kas tādus mērījumus ikdienā redz. Tur tas radošums arī pārādās. Vēl darbam zinātnē ir nepieciešamas tādas īpašības kā pacietība un neatlaidība, jo ne vienmēr ar pirmo reizi viss sanāk, ir daudz mēģinājumu. Pacietība ir jāaudzina ne tikai tāpēc, ka reizēm paraugu izdodas sagatavot tikai pēc 20 reižu mēģinājumiem, pacietība nepieciešama arī darbā ar iekārtām.

Man aizraušanās ārpus darba zinātnē ir dejošana tautas deju kolektīvā. Mani vecāki ilgus gadus dejoja, viņu sirdslieta ir kļuvusi arī par manējo. Dejoju kopš 3 gadu vecuma. Ir pieredzēti Dziesmu un deju svētki, festivāli, lieluzvedumi un sirsnīgi koncerti. Pirms 3 gadiem par savu kolektīvu sāku saukt arī deju ansambli "Daiļrade", kur divreiz nedēļā varu atbrīvot prātu no darbiem un nodoties mākslai, kuru veido mūzika, horeogrāfija, aktiermāksla un, protams, kostīmi.

Vēlos iedrošināt jauniešus studēt zinātni, jo tas ir ļoti plašs jēdziens, un katrs zinātnē var atrast to, kas uzrunā tieši viņu - bildēt nanometru izmēra terases uz graudiem, sēdēt tumsā un apstarot vielas ar lielas jaudas lāzeru, jaukt simtiem kombinācijas līdz iegūst perfektas formas nanovadus, modelēt reālas un gandrīz nereālas situācijas, braukt uz zinātniskajām konferencēm. Tas viss ir šeit.


Dr.phys. Aleksejs Kuzmins

 

Es domāju, ka zinātniekam jādara tas, kas viņu interesē, jo tikai šajā gadījumā var sasniegt maksimālo rezultātu un gūt labumu sabiedrībai.
Fizikas doktors, LU CFI Vadošais pētnieks, EXAFS spektroskopijas laboratorijas vadītājs, akadēmiķa Edgara Siliņa balvas fizikā un citu atzinumu laureāts

Mans tēvs - Jurijs Kuzmins, fiziķis, - un mana māte - Ludmila Kuzmina, matemātiķe, - strādāja LU CFI kopš institūta dibināšanas. (Pirms tam - Latvijas Valsts Universitātes Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā). Mans tēvs sešdesmitajos gados izteicis ideju par eksperimentu kibernetizāciju, kuru viņš attīstīja tālākā darbā LU CFI, kur kopš 1978. gada viņš vadīja Programmētā eksperimenta laboratoriju. Tāpēc es uzaugu zinātnieku ģimenē, un jau no skolas sāku kontaktēties ar zinātni. Skolā piedalījos dažādās olimpiādēs matemātikā, ķīmijā un fizikā, tāpēc izvēle par labu zinātnei bija likumsakarīga. Šodien esmu ļoti apmierināts ar šo izvēli. 

Es mācījos Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē no 1985. līdz 1990. gadam. Sagatavotības līmenis bija ļoti labs, un es vienmēr ar pateicību atceros visus savus pasniedzējus. Par savu zinātnisko karjeru esmu pateicīgs savam zinātniskajam vadītājam Jurim Purānam, kurš mani iepazīstināja ar rentgenabsorbcijas spektroskopiju, toreiz diezgan jaunu un strauji attīstītu metodi, un ar kuru mēs turpinām strādāt arī šodien. 

Es sāku strādāt LU CFI kopš pirmā kursa. Tam palīdzēja fakts, ka jau skolā varēju iemācīties programmēt dažādās programmēšanas valodās. Toreiz tas bija ļoti reti, jo gandrīz nebija personālo datoru. Tādējādi es uzreiz varēju sākt teorētisko metožu attīstību, izmantojot pieejamos skaitļošanas resursus, un pēc tam pētījumus rentgenabsorbcijas spektroskopijas jomā, ko es joprojām daru arī šodien. Šīs eksperimentālās metodes pamatā ir sinhrotrona starojuma izmantošana, kas ir pieejama sinhrotronu centros, izmantojot projektu iesniegšanas procedūru, un laiks, kas paiet no idejas līdz pirmajiem rezultātiem, parasti ir garš, līdz vienam gadam vai ilgāk. Tāpēc pētāmajiem paraugiem jābūt pēc iespējas ticamākiem, un iegūtie dati jāizmanto pēc iespējas efektīvāk. Eksperimentālie pētījumi vienmēr jāpapildina un jāatbalsta ar teorētiskām metodēm, un izciliem pētniekiem vajadzētu būt ekspertiem abos jautājumos. 

Zinātniskās karjeras laikā manas intereses bija saistītas ar sinhrotrona starojuma rentgenabsorbcijas spektroskopijas pielietojumu materiālu struktūras un īpašību attiecību izpētei. Šodien mēs pētām dažādus nanomēroga, funkcionālos un  strukturālos materiālus. Visiem šiem materiāliem ir ļoti plašs pielietojumu spektrs, piemēram, gaismas detektoros, viedajos pārklājumos, kodolsintēzes reaktoros un termoelektriskajos pārveidotājos. Runājot par pēdējiem sasniegumiem, jāpiemin Latvijas Zinātnes Akadēmijas Edgara Siliņa vārdbalva, kura man tika piešķirta 2020. gadā par darbu “Rentgenabsorbcijas spektru analīzes metožu izstrāde un to pielietojumi materiālu struktūras pētījumos”. Šī darba rezultāti jau izmantoti vairāk nekā 20 nacionālo un starptautisko projektu realizācijā, publicēti vairāk nekā 150 zinātniskajos rakstos, kā arī tika atzīti starp LZA nosauktajiem nozīmīgākiem Latvijas zinātnes sasniegumiem 2009., 2013., 2014. un 2016. gados.  

Tieksme pēc zināšanām un izpratnes par apkārtējo pasauli ir cilvēka atšķirīgā iezīme. Tieši šī īpatnība ļāva cilvēkam evolucionēt un kļūt par tādu, kāds viņš ir šodien. Tāpēc sabiedrībai ir jāpaskaidro zinātnes loma un tās ietekme uz katra cilvēka dzīves līmeni. Mūsdienās sabiedrība zinātniskos sasniegumus bieži pieņem nevis kā zinātnieku smagu un ilgu darbu, bet gan kā kaut ko tādu, kas parādījās pati par sevi. Tāda pati attieksme rodas pret progresu. Rodas iespaids, ka visu var vienkārši nopirkt, ja ne šodien, tad rīt. Cilvēki ātri pierod pie labām lietām, taču turpmāka virzība bez zinātnes nav iespējama. 

Es domāju, ka zinātniekam jādara tas, kas viņu interesē, jo tikai šajā gadījumā var sasniegt maksimālo rezultātu un gūt labumu sabiedrībai. To daru arī es. Lai strādātu zinātnē, ir jāpiemīt zinātkārei, vēlmei pēc jaunām zināšanām, spējai koncentrēties, atbildībai, paškontrolei un komunikabilitātei. No savas puses varu teikt, ka nodarboties ar zinātni ir forši!  


Ph.D. Aleksejs Zolotarjovs

 

Zinātne ir ļoti organizēta māksla. Pirmkārt, jābūt motivācijai, pat ja ilgstoši netiek sasniegts plānotais rezultāts.  Ir jāsaglabā degsme un vēlme veikt eksperimentus.  
Fizikas doktors, LU CFI pētnieks Aleksejs Zolotarjovs.

Skolas laikā es vēl neplānoju, ka savu turpmāko dzīvi saistīšu ar zinātni, bet tā sanāca, ka iestājos fizmatos un savu izvēli nenožēloju, jo pamazām zinātnes pasaule aizrāva arvien vairāk. Kad atnācu uz institūtu, mans sākotnējais darbs bija saistīts ar programmēšanu, datoriem un elektroniku. Bakalaura darba izstrādes laikā man bija iespēja iegūt praktiskas iemaņas iekārtu automatizācijā, un tā rezultātā es ieguvu nozīmīgu pieredzi un prasmes. To es ļoti novērtēju.   

Laboratorijā, kurā es strādāju, pētījumi ir pamatoti ar paredzamu galarezultātu, produktu vai tehnoloģiju. Pētām dažādus metālu oksīdu pārklājumus, taisītus ar speciālu metodi, kas nodrošina ne tikai pārklājumu izcilu mehānisko un ķīmisko noturību, bet arī ļauj pievienot tiem papildus funkcionālas īpašības, piemēram jonizējošā starojuma reģistrēšanas un mērīšanas spējas vai ilgspīdošu luminiscenci. Tomēr, laboratorijā strādā vairāk nekā 10 zinātnieku, līdz ar to ar pārklājumiem neierobežojamies un veicam materiālu izpēti ar pielietojumiem vairākās nozarēs – medicīnā, muitas kontrolē, ceļu drošībā, kriminālistikā, kodolenerģijā un citur.  

Zinātne ir ļoti organizēta māksla. Pirmkārt, jābūt motivācijai un ticībai procesam, pat ja ilgstoši netiek sasniegts plānotais rezultāts. Izaicinājums ir atrast līdzsvaru starp neveiksmīgu pētījumu turpināšanu un jaunu pētījumu meklēšanu – savādāk var nonākt pie tā, ka pētījumi tiek pamesti viena soļa attālumā no izciliem rezultātiem vai tiek pazaudēts laiks uz darbiem bez perspektīvām. 

Otrkārt,  jāpiemīt  prasmei organizēt savu laiku patstāvīgi, jo mūsu darbs nozīmē sava laika un darba plānošanu. Mēs esam procesa veidotāji. Mums pašiem sev jāatrod ceļš un uz to jāvirzās. Treškārt, ir jāplāno savs darbs tālu uz priekšu, kas ir svarīgs faktors, lai darbotos un paliktu šajā jomā ilgtermiņā.  

Darbam zinātnē Latvijā ir daudz priekšrocību. Viena no tām ir iespēja daudz ātrāk iegūt praktiskas zināšanas un attīstīt prasmes, kas noder arī dzīvē ārpus darba. Fizikas studentiem institūtā ir iespēja strādāt ar augstas klases iekārtām,  un tas ir ļoti nozīmīgs aspekts tālākai profesionālai attīstībai. Tas nozīmē, ka tiek iegūtas vērtīgas  praktiskas iemaņas papildus teorētiskajām zināšanām. Ja salīdzinām ar citām valstīm, mēs daudz ātrāk sākam strādāt zinātnē, līdz ar to izpratni par darbu zinātnē studenti iegūst agrāk.  Kopumā iespējas mums ir plašas, un vairākumā gadījumu iekārtu vai metožu pieejamība nav ierobežojošais faktors ideju attīstībā. 

Vēlos iedrošināt jauniešus darbam zinātnē, jo arī tas, ka esam maza valsts, var būt priekšrocība.  Mēs esam fleksibli, viss ir daudz pieejamāks,  līdz ar to iespēju ir vairāk, bet tas, protams, atkarīgs no tā, cik ļoti savā darbā ieguldies. Dialogā ar jauniešiem un topošajiem zinātniekiem, manuprāt, svarīgi ir zinātnieku stāsti par to, kādas iespējas paver zinātnes pasaule.  Skolotāju entuziasmam laikā, kad bērni pirmo reizi sastopas ar dabaszinātnēm pirmsskolā/skolā, un viņu spējai aizraut ar apkārtējo pasauli ir noteicošā loma, lai izaugtu jauna veiksmīgu pētnieku paaudze.


Mg. Jūlija Perveņecka

 

Man ir tāds teiciens: „As long as I belong”. Jeb, pārfrāzējot, mana degsme un vēlme darīt neapsīks, kamēr es patiešām mīlu to, ko daru, kamēr man ir interesanti censties, darīt, eksperimentēt, izzināt un izprast - tiekties pēc jauniem mērķiem, sasniegumiem, rezultātiem un atklājumiem. Kamēr es, tā teikt, it kā saplūstu vienā veselā ar zinātni.  
Fizikas maģistre, LU CFI zinātniskā asistente, LU mecenāta SIA “Mikrotīkls” stipendiāte Jūlija Perveņecka.

Mani iedvesmo III Ņūtona likums:„Action is equal to counter action”. Tas jau vairākus gadus ir uzrakstīts uz mana monitora augšējā rāmja, dienu no dienas uzturēdams manu degsmi, motivēdams un iedvesmodams darīt, tiekties un nepadoties. Ne velti CFI suvenīrus rotā uzraksts: „Degsme virza progresu ”. Jo vairāk es degu, jo vairāk daru un cenšos, taču, ja nesanāk – nekas – neveiksmes man ir kā izaicinājums – darīt, censties, sasniegt un pierādīt.  

Kā savulaik teica labs draugs,  „Zinātnieks ir diagnoze!”.  Un viņam bija taisnība – fizika, kā melnais caurums, kas reiz ievilcis gaismu, nekad to neizlaiž, burtiski ar galvu un kājām ierāva mani interesantajā, apbrīnojamajā, elpu aizraujošajā dažādu likumsakarību pilnajā, lielākai daļai neizprotamajā parādību un procesu pasaulē. Pēc studiju gadiem es uz visu skatos no fizikas likumu un parādību skatu punkta, cenzdamās visu pamatot un izskaidrot ar tiem – un man tas sanāk! Ilgāk, ātrāk, vēl procesā, bet sanāk – es atrodu saikni un izskaidrojumu. Piemēram, skatoties uz varavīksni es redzu un domāju par to, kā baltā gaisma sadalās krāšņajā varavīksnes spektrā, vairākkārtīgi lūstot katrā lietus pilienā. Bet, dzirdot tuvojamies kādu mašīnu ar ieslēgtu sirēnu, man prātā nāk Doplera efekts - viļņu pārklāšanās, pēc kā es spriežu, vai mašīna tuvojas vai brauc prom. Es to daru neapzināti, kā tāds fona process – visu laiku par kaut ko domāju, analizēju, cenšos izskaidrot un pamatot – un man tas patīk!  

Bērnībā es gribēju kļūt par visu ko - sākot ar spoku mednieku un astronautu un beidzot ar kodolfiziķi un ārstu - ķirurgu. Izzināšanu un eksperimentatora kāre man bija jau kopš bērnības. Man pagalmā bija viens ļoti jauks, gudrs vecs onkulis, kam bija dabas dots talants stāstīt par vēsturi, eksotiskām valstīm, ķīmiju, medicīnu, fiziku. Liels paldies viņam par to, ka dalījās ar mums savās zināšanās un iešķīla to izzināšanas degsmi. Kļuvu par fiziķi, lai saprastu un iemīlētu vilinošo un interesanto fizikas parādību un likumu pasauli. Mani aizrauj viss interesantais, jaunais, aktīvais, radošais, viss, kas liek izkāpt no komforta zonas un izpausties. Man patīk, ka dzīve, darbs un apkārtējie piespēlē man izaicinājumus – es ar prieku un aizrautību tos  pieņemu. Protams, patīk viss, kas saistās ar fiziku.

Darbam zinātnē nepieciešama degsme, vēlme darīt, improvizēt, censties un nenolaist rokas,  atvadoties no iesāktā. Ir jābūt gatavam visu laiku augt un pilnveidoties, lasīt, pētīt, analizēt, meklēt likumsakarības un uzklausīt tos, kas kaut ko ir sasnieguši, kā arī spēt uztvert un apdomāt konstruktīvo kritiku. Nekad nevar apstāties, pieņemot sasniegto, kā visa kalngalu. Prieku, gandarījumu un lepnumu par sevi man rada rezultātu prezentēšana zinātniskās konferencēs. It īpaši ārzemju, kur neformālās kafijas pauzēs var brīvi pienākt klāt pie kāda pētnieka ar milzum lielu pieredzi vai pasaules mēroga spožā prāta un brīvi runāt par zinātni un saņemt padomus un ieteikumus.  

Ja Jums ir sapnis, idejas, ieceres un mērķi – Dariet! - Ejiet! -  Tiecieties uz to! Neviens to neizdarīs jūsu vietā – tas ir tikai jūsu. Tikai no jums ir atkarīgs, vai to realizēsiet vai atstāsiet novārtā, atliekot uz rītdienu, kas nekad nepienāks, jo katru dienu būs jauna šodiena. Un neklausiet, ja citi saka, ka Jums nesanāks vai Tas nav iespējams – tas ir tikai viņu viedoklis, kas balstīts uz viņu dzīves pieredzi, kļūdām vai neveiksmēm – centieties! – dedziet! un nekādā gadījumā nenolaidiet rokas un nepadodieties! Dzīvot ar sapni ir daudz jaukāk nekā bez tā.  

 

Dr.phys. Gints Kučinskis

 

Mana motivācija darbam zinātnē balstās vēlmē dot ieguldījumu sabiedrībā, kā arī iespējā radīt vai atklāt ko jaunu. Gandarījums ir tajos brīžos, kad, skatoties uz to, kā lādējas telefons, zini, kā tas notiek, kas to nosaka un ka ar savu darbu dod zināmu ieguldījumu, lai šīs tehnoloģijas attīstītu. 
Fizikas doktors, vadošais pētnieks, Enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu laboratorijas vadītājs un Vernera fon Sīmensa Izcilības balvas laureāts Gints Kučinskis.

Mana motivācija darbam zinātnē balstās vēlmē dot ieguldījumu sabiedrībā, kā arī iespējā radīt vai atklāt ko jaunu. Es uzskatu, ka tehnoloģijas mūsu dzīvi ļoti atvieglo, un zinātne palīdz šīs tehnoloģijas radīt. Manis izvēlētais zinātniskās darbības virziens ir bateriju materiālu pētījumi. Pie savas tēmas nonācu galvenokārt tās aktualitātes dēļ – pasaule šobrīd ir jaunu, efektīvāku enerģijas uzkrāšanas veidu meklējumos. Litija jonu baterijas piedāvā vienu no ērtākajām metodēm, kas paveic šo funkciju. Laboratorijā strādāju pie litija jonu bateriju elektrodu materiāliem, kas sevī var uzglabāt vairāk enerģijas iespējami ilgāku laiku. Paralēli strādājam arī pie nātrija jonu bateriju materiālu attīstības – iespējams, tā ir viena no nākotnes tehnoloģijām, taču atbildes, protams, rodas pētot. Pretēji citām elektronikas komponentēm, progress bateriju attīstībā ir lēnāks, jo mēs runājam vairs ne par tranzistoriem un diodēm, bet gan kompleksām ķīmiskām sistēmām. Progress gan, protams, kļūst redzams, paskatoties lielākā laika nogrieznī – pēdējo 30 gadu laikā litija jonu bateriju enerģijas blīvums ir vairāk kā trīskāršojies un tās arī kalpo ievērojami ilgāk.  

Interese par fiziku man radās jau skolā – fizikas skolotāja ar aizrautību pasniedza šo mācību priekšmetu, tāpēc mēs ar lielu interesi viņā klausījāmies. Tas noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc vairāki no mūsu klases nolēma studēt fiziku. Studiju laikā, kad bija jāizstrādā bakalaura darbs, apskatīju vairākas  LU Cietvielu fizikas institūta laboratorijas un iepazinos ar vairākiem zinātniekiem. No daudzajām jomām mani visvairāk uzrunāja tieši bateriju pētniecība, jo saredzēju šī virziena aktualitāti, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību un nākotnes iespējas. Izpratne par to, ko nozīmē un ietver zinātniskais darbs,  nāca pamazām un darot. Novērtēju, ka šobrīd mums ir iespēja strādāt ar pasaules līmeņa iekārtām, kas sniedz daudz plašākas pētījumu iespējas. Vairākus gadus es strādāju Vācijā - arī bateriju pētniecības jomā. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, studentiem Latvijā ir vairākas priekšrocības: lielāka praktiskā pieredze un iespēja iesaistīties zinātniskos projektos, kā arī iespēja izstrādāt zinātniskās publikācijas. Līdzīgi kā citās nozarēs šeit nākas arī vairāk pacīnīties gan par savu vietu, gan nākotni. Atgriezos Latvijā ar vienu konkrētu projektu par nātrija jonu bateriju materiāliem, kas ar laiku attīstījās vēl vairākos citos bateriju pētniecības projektos. Kļuvu par Enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu laboratorijas vadītāju.  Laboratorijā starp citām lietām tagad pētām litija un nātrija jonu bateriju elektrodus, attīstām jaunus bateriju materiālus un metodes, lai varētu prognozēt, cik ilgi baterijas kalpos. Laboratorijā šobrīd ir izveidojusies motivēta grupa, kas veic pētījumus bateriju jomā. Domāju, ka ar cītīgu darbu un nedaudz veiksmes varam sasniegt daudz. Sekoju arī citu zinātnieku sasniegumiem, kā piemēram, W. Chueh (Stenforda), J. Maier (Štutgarte), jo strādāju pie šī profesora vairāk kā 3 gadus. Spēcīgas ir arī daudzas citas grupas ASV, Eiropā un arī Āzijā.  

Darbam zinātnē nepieciešamas dažādas prasmes un īpašības, piemēram, darba patstāvīga plānošana, jo strādājam ar vairākiem zinātniskiem pētījumiem vienlaikus. Zinātniekiem, manuprāt, jāpiemīt spēcīgai zinātkārei, vēlmei meklēt atbildes, izprast procesus un parādības. Pacietība un neatlaidība nepieciešamas, lai mērķtiecīgi strādātu, pētot kādu jautājumu daudzu gadu garumā un apskatot to no visām iespējamām pusēm. Arvien aktuālāka kļūst zinātnes komunikācija ar mērķi vairot jauniešu interesi par zinātni un tehnoloģijām un veicināt sabiedrības izpratni par zinātnes sasniegumiem. Tiem jauniešiem, kas apsver darbu zinātnē, es ieteiktu apbruņoties ar pacietību un neatlaidību, jo ne vienmēr daba un tās likumi strādā tā, kā mums liekas. Tajā ir daudz nezināmā, pārsteidzošā.  

Gandarījums ir tajos brīžos, kad, skatoties uz to, kā lādējas telefons, zini, kā tas notiek, kas to nosaka un ka ar savu darbu dod zināmu ieguldījumu, lai šīs tehnoloģijas attīstītu. Bateriju materiālu pētījumu joma ir plaša, pie tās strādā ļoti daudz zinātnieku un inženieru. Ja ar manu zinātnisko darbību izdosies uzlabot kaut vissīkāko niansi  litija jonu baterijās, tā atvieglojot dzīvi kaut pāris cilvēkiem, uzskatīšu, ka manas zinātniskās darbības ilgtermiņa mērķis jau daļēji būs sasniegts. Protams, ceru, ka izdosies izdarīt vairāk. 

Brīvajā laikā dodu priekšroku aktīvai atpūtai dabā un ceļošanai.  


Dr.phys. Roberts Eglītis

 

Zinātnes atklājumi ir snieguši daudzas atbildes un pārveidojuši to, kā mēs uztveram apkārtējo pasauli. Liela daļa atklājumu, kurus mēs šodien uztveram kā pašsaprotamus (piemēram, elektrība), ir bijuši nozīmīgi pagrieziena punkti cilvēces vēsturē, tāpēc zinātne ir attīstības virzītājspēks.
Fizikas doktors, vadošais pētnieks, akadēmiķis un Baltijas Asamblejas balvas zinātnē ieguvējs Roberts Eglītis.

Interese par fiziku man radās jau skolas laikā, jo man ļoti labi padevās matemātika un fizika. Atceros, ka 11. klasē es ieguvu 2. vietu Baltijas fizikas olimpiādē skolēniem.  Arī mans tēvs bija saistīts ar zinātni, jo bija viens no Latvijas izcilākajiem psihiatriem. Doties studēt fiziku uz Latvijas Universitāti bija saprotama izvēle, jo vecāki mani pamudināja dzīvi saistīt ar zinātni, konkrēti - fiziku. Universitātē studijas bija augstā līmenī ar izciliem profesoriem, kā piemēram, profesoru Auziņu. 2. kursā jau sāku strādāt LU Cietvielu fizikas institūtā, tā arī aizsākās mans darbs zinātnē. Kad absolvēju augstskolu, man jau bija izstrādāti vairāki zinātniskie raksti, kas, neapšaubāmi, bija liels pluss manam zinātniskajam darbam. Es aizstāvēju doktora grādu Latvijā, bet pēc tam strādāju Vācijā, Zviedrijā,  arī Singapūrā, kur aizsāku bateriju pētniecību. Singapūra palikusi atmiņā kā ļoti skaista un eksotiska valsts.  ASV kā vieszinātnieks strādāju prestižajā Rutgersa Universitātē (Rutgers University). Tas bija ļoti vērtīgi un aizraujoši, jo tā bija iespēja strādāt kopā ar daudziem izciliem zinātniekiem, kā, piemēram, profesoru Deividu Vanderbiltu, kura zinātniskais raksts citēts 3000 reizes. Viņš tiek minēts kā potenciālais Nobela prēmijas laureāts. Tiešām ievērojama personība zinātnes pasaulē, tāpēc ļoti novērtēju šo pieredzi.   

Gandarījums ir par vairākiem sasniegumiem. Esmu pirmais pasaulē, kas teorētiski paredzēja iespēju izveidot augsta sprieguma 5V Li jonu bateriju, kas dos vairāk enerģijas un ļaus ierīcēm strādāt ilgāk. Mēs piedāvājam pasaulei pāriet uz 5 voltu bateriju. Tas ir milzīgs enerģijas ieguvums un milzīgs ekonomiskais efekts. Uzskatu, ka šis tiešām ir vēsturisks sasniegums. Institūtā esam arī izstrādājuši metodi, kas ļaus ražot daudz efektīvākas Saules baterijas. Es ieņemu vienu no pirmajām vietām pasaulē starp visiem latviešu fiziķiem gan pēc Hirša indeksa (H=34), gan pēc citējamības indeksa. Esmu 370 zinātnisko publikāciju autors un līdzautors (173 raksti starptautiskos recenzētos žurnālos un 197 konferenču tēzes). Seši no mūsu laboratorijas zinātniskajiem rakstiem ir citēti vairāk kā 100 reizes. Skatoties uz šiem rezultātiem, apzinos, ka ar savu darbu spēju sniegt ieguldījumu cilvēces attīstībā.

Augsti vērtēju citu zinātnieku darbu. Viens no trim 2019. gada Nobela prēmijas ķīmijā̄ laureātiem Džons Gudinafs (ASV) 1980. gados atklāja materiālus uz litija dzelzs fosfātu bāzes, kuri ļāva izveidot Li jonu baterijas ar spriegumu 3.5-4V. Tām šodien ir ārkārtīgi plašs pielietojums sadzīves elektronikā (mobilajos telefonos, pulksteņos, klēpjdatoros), arī elektromobiļos, lidmašīnās, un pat kosmosa tehnoloģijās. Tāpat profesors Deivids Vanderbilts tiek citēts praktiski jebkurā rakstā par skaitļošanas fiziku, jo viņš pirmais pasaulē izdomāja pseidopotenciālus.  Arī mans vadītājs Singapūrā Maikls R. Filpots, kurš 25 gadus strādāja IBM, ir izcila personība zinātnes pasaulē.   

Es aktīvi nodarbojos ar sportu, biju Latvijas čempions vieglatlētikā. Vēl es spēlēju basketbolu, arī šahu labā līmenī. Man patīk sacensība, jo man piemīt sportisks azarts, kas noder arī, ejot pretī jauniem izaicinājumiem zinātnes pasaulē. Tas noteikti ir palīdzējis profesionālajos sasniegumos. Strādājot maksimāli ātri un koncentrēti, ir iespējams atrast laiku arī citām nodarbēm ārpus darba zinātnē. Ir jāatrod balanss.

Zinātnes atklājumi ir snieguši daudzas atbildes un pārveidojuši to, kā mēs uztveram apkārtējo pasauli. Liela daļa atklājumu, kurus mēs šodien uztveram kā pašsaprotamus (piemēram, elektrība), ir bijuši lieli pagrieziena punkti cilvēces vēsturē, tāpēc zinātne ir attīstības virzītājspēks.