Dr.phys. Virgīnija Vītola

 

Radošums zinātnieka darbā nepieciešams, lai spētu izdomāt, kādas problēmas risināt un kādā veidā. Radošumu papildina patika un vēlme lasīt daudzus zinātniskus rakstus, sīki aprakstīt savus pētījumus.  Bieži vien tā  cilvēkos ir par maz - tad zinātnē ir grūti,  tāpēc jāatrod tas ideālais balanss.
LU CFI Pētniece Dr.phys. Virgīnija Vītola

Mana ģimene bija diezgan pārsteigta par manu izvēli studēt fizmatos, jo abi vecāki ir mākslinieki, kā arī es skolā mācījos humanitāras skolas humanitārajā klasē. Mums fizika vidusskolā bija tikai 1 gadu. Laikam izvēli par labu fizikai izdarīju cilvēku dēļ - sāku dziedāt fizmatu korī "Aura", kur sapratu, ka fizmati ir tāda tipa cilvēki, ar ko man ļoti labi saskan  - un domas nav mainījušās līdz pat šim brīdim.

Studēju es LU Fizmatos, un studiju laikus vērtēju dažādi. Pirmkārt, man ļoti patika - fiziķu nebija daudz, bija diezgan personīga attieksme, patika arī studiju vide. Lielāko “paldies!” man jāsaka pasniedzējam, kas pirmajā kursā pasniedza matemātiku - Ojāram Judrupam. Lai gan man, studijas uzsākot, bija ievērojami zemākas zināšanas kā citiem studiju biedriem viņš iedrošināja nepadoties! Tas mani tiešām iedvesmoja turpināt.  LU CFI nonācu, jo mani atveda fizikas skolotājs, kad teicu, ka gribētu izstrādāt zinātniski pētniecisko darbu. Kopš tā laika esmu te arī palikusi, par ko man liels prieks.

Lai varētu strādāt zinātnē, radošums nepieciešams, lai spētu izdomāt, kādas problēmas risināt un kādā veidā. Radošumu papildina patika un vēlme lasīt daudzus zinātniskus rakstus, sīki aprakstīt savus pētījumus.  Bieži vien tā  cilvēkos ir par maz - tad zinātnē ir grūti,  tāpēc jāatrod tas ideālais balanss.

Īpašs gandarījums man ir par savu pēcdoktorantūras projektu, kur uzsvars tika likts uz caurspīdīgu, tumsā spīdošu keramiku izveidi. Tas ir tik aizraujoši - pa dienu saule apspīd kādu virsmu, gaisma spīd cauri. Bet naktī šī pati virsma turpina spīdēt bez papildus enerģijas pievadīšanas! Mūsu laboratorijā nodarbojamies ar mehanoluminiscences pētījumiem - tie ir materiāli, kas spīd, kad izjūt kādu mehānisku iedarbību, tādējādi var tikt izmantoti par plaisu rašanās sensoriem dažādās kontrukcijās. Šajos pētījumos ir tik daudz interesanta!

Domāju, ka kopumā vairāk jādomā par to, lai sabiedrībai stāstītu, ar ko zinātnieki nodarbojas.  Manuprāt, jāmeklē cilvēkiem saprotami, pieejami veidi, kā ieraudzīt zinātnieku darbu, līdzīgi kā raidījums “Zināmais Nezināmajā” – interaktīvi un aizraujoši. Tas veicina sabiedrības dziļāku izpratni par to, ko mēs darām un tā nozīmi.  Esmu vadījusi  LU Jauno Fiziķu Skolu - tas, manuprāt, bija un ir ideāls veids, kā veicināt jauniešu interesi par eksaktajām zinātnēm. JFS brīvprātīgi fizikas entuziasti ik mēnesi stāsta visiem interesentiem par kādu fizikas tēmu aizraujošā un saprotamā veidā, pieaicinot arī dažādus jomas speciālistus.  Lielisks piemērs tam ir fizikas bakalaura studente Agnese Spustaka, kas bija cītīgs JFS apmeklētājs, bet šobrīd strādā pie mums Optisko Materiālu laboratorijā. Kā vēl vienu lielisku metodi varētu minēt  skolēnu zinātniski pētnieciskos darbus, kas arī jau pie mums CFI tiek izstrādāti, starp citu, tā arī pati nonācu LU CFI.

Brīvajā laikā izbaudu orientēšanās sportu, kā arī spēlēju futbolu un dziedu fizmatu korī “Aura”.  Vēl mani interesē medicīnas saistība ar fiziku, un to izzinu vairāk, jo šķiet, ka tas varētu pavērt ārkārtīgi plašus pētniecības laukus.


Dr.phys. Kārlis Bormanis

 

Manuprāt, svarīgi ir strādāt ar jauno zinātnieku paaudzi, lai ar jauniem spēkiem ietu uz priekšu un fokusētos uz attīstību. Katrai paaudzei ir sava misija, tā katram pašam ir jāatrod un jāveido. Kā zinātnieks to veidos, atkarīgs tikai no viņa, un to arī nevajag  nevienam uzspiest. Svarīgi, lai cilvēks būtu savā vietā, lai kādu ceļu dzīvē izvēlētos.  Ir tāds teiciens: “Dzīvo un strādā, lai dzīvē kam deri”.  Tāpēc - tikai uz priekšu!
Dr.phys. Kārlis bormanis.

Mana bērnība bija laiks, kad radio mēs klausījāmies ar kristāla detektoruztvērējiem. Tam sekoja radio aparatūra ar lampām un pusvadītāji, un tad integrālās shēmas. Kopš tā laika esam piedzīvojuši pamatīgu progresu. Es biju Rīgas nomales iedzīvotājs - Šampētera puika. Atceros, ka ar draugiem mums bija pašu izveidota savstarpējā sazināšanās sistēma, kas deva iespēju pāri kvartāliem sarunāt mūsu tikšanās laiku, tā kā eksperimenti mani ļoti aizrāva, jo man vienmēr ir piemitusi zinātkāre un vēlme izprast, kā kaut kas ir radies vai kāds ir attiecīgā materiāla  sastāvs.  Interesanti, ka fizikas skolotājam, kurš zināmām mērā radīja interesi par šo zinātni, īsti nebija skaidrs, kā elektroni radio lampā ceļo. Tas arī mani rosināja šo jautājumu izzināt padziļinātāk. Vidusskolas laikā es apsvēru studēt gan fiziku, gan bioloģiju, jo abi virzieni bija saistīti ar pētniecisko darbu. Man bija tāds plāns - ja es vasaras brīvlaikā līdz eksāmeniem paspēšu samācīties matemātiku, kas fiziķiem bija nepieciešama -  tad noteikti  iešu uz fiziķiem. Tā arī tas notika. Mana pieeja biju visu izpētīt tīri eksperimentāli, līdz ar to teorētiskie jautājumi mani mazāk uzrunāja. 

Studiju laikā man bija sadarbības līgums ar LZA Mikrobioloģijas institūtu,  kas toreiz atradās  Kleistos. Tā kā es pētīju materiālu termisko izplešanos, viens no maniem pētījumiem bija saistīts ar kombikorma saķepšanu, lai saprastu, kā pazemināt temperatūru, lai šī saķepšana nenotiktu. Sekoja arī publikācijas par šo pētījumu. Studijas beidzot, liels notikums bija darba vietu sadale visā Latvijā. Lielāko daļu nosūtīja uz skolām, jo Rīgā vietu bija maz. Atceros, ka es pētīju sarakstu un meklēju, kas ir tuvāk Rīgai - Džūkste vai Rauna. Tā nu ar tēva auto skaistā, saulainā maija dienā devāmies uz Džūksti apskatīties manu - kā tobrīd domājām - topošo darba vietu. Nonākot Džūkstē, secinājām, ka skolotājs tajā gadā vairs nebija nepieciešams, kā rezultātā es paliku fakultātē, un mans dzīves ceļš turpinājās zinātnē.  

5. kursā es jau biju universitātes darbinieks, jo strādāju cietvielu laboratorijā. Pēc universitātes beigšanas es paliku pie profesora V. Fricberga laboratorijā. Toreiz bija tikai dažas laboratorijas fakultātē - optikas un cietvielu, kas bija otrs eksperimentālais virziens. Cietvielu laboratorijā bija divi vadītāji. Dialektriķus vadīja profesors V. Fricbergs un metālfiziku - docents E. Papēdis.  1968. gadā sāku darbu segnētiķu laboratorijā, jo tajā gadā Maskava apstiprināja segnētiķuelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratoriju. Profesors V. Fricbergs  pasūtīja laboratorijas plāksni, un es pats personīgi to pienagloju pie laboratorijas durvīm. Neapšaubāmi, laboratorijas izveide prasīja lielu darbu.  

Segnetoelektriķu fizika Latvijā ir viennozīmīgi saistīta ar profesora Fricberga vārdu. Viņš izveidojis segnetoelektrības zinātnisko skolu Rīgā, aizsākot segnetoelektrisko cieto šķīdumu izpēti, jau visai neilgi pēc Otrā Pasaules kara. Sākotnējā periodā (1956.-1966.) V. Fricbergs nodemonstrēja, ka keramiskos cietos šķīdumus, izmantojot to tehnoloģiskās priekšrocības salīdzinājumā ar bieži vien problemātisko vēlamā sastāva monokristālu iegūšanu, var ērti izmantot dažādu fizikālo parādību izpētei. Es biju viens no pirmajiem līdzstrādniekiem, un veicu ne tikai paraugu dielektriskos mērījumus, bet arī tos sintezēju.  

Mans dzīves ceļš aizveda mani uz Radiotehniku. Kā tagad atceros vienu atgadījumu. Vienu dienu pēc savas maiņas es gāju gar dzelzceļu, lai dotos uz Torņakalna staciju un tālāk brauktu uz Šampēteri. Savā nodabā ejot,  grāvmalā pamanīju ne pārāk vecu rūpnīcas ražojumu, pie kura tieši strādāju. Tajā brīdī pie sevis nodomāju -  kāds to ir ņēmis un sadauzījis, bet kamdēļ tad es strādāju, lai mans darba rezultāts tiktu sabojāts un izmests. Sapratu, ka tas nav man.   

Sava zinātniskā darba ietvaros pabiju arī citās valstīs, lai piedalītos konferencēs Padomju savienības teritorijā, līdz ar to izveidojās ļoti laba sadarbība ar daudzām organizācijām, ar kurām sadarbība turpinās līdz šai dienai. Pirmā nopietnā prakse man bija tieši Maskavas universitātē,  tā saucamajos Zvirbuļu kalnos.  

Manuprāt, svarīgi ir strādāt ar jauno zinātnieku paaudzi, lai ar jauniem spēkiem ietu uz priekšu un fokusētos uz attīstību. Katrai paaudzei ir sava misija. Tā misija katram pašam jāatrod un jāveido. Kā zinātnieks to veidos, atkarīgs tikai no paša,  un to arī nevajag  nevienam uzspiest. Svarīgi, lai cilvēks būtu savā vietā, lai kādu ceļu dzīvē izvēlētos. Ir tāds teiciens: “Dzīvo un strādā, lai dzīvē kam deri”.  Tāpēc - tikai uz priekšu!   


Mg. Līga Bikše

 

Eksperimentatoriem noteikti jāpiemīt radošumam, jo bieži vien jāmeklē cita pieeja, kad ierastā nestrādā, un tas nav reti, jo paraugu dažādība ir ievērojama. Reizēm pat tiek veidotas jaunas konstrukcijas, konfigurācijas, lai tiktu līdz plānotajam rezultātam. 
Fizikas maģistre, LU CFI zinātniskā asistente, pasaules apceļotāja, tautas deju eksperte un Taivānas un Baltijas valstu fizikas pētījumu centra vadītāja Līga Bikše.

Skolā man labi padevās teju visi priekšmeti, tai skaitā matemātika un fizika, tāpēc radās nekonkrētība par to, ko tālāk studēt, jo viss šķita interesants.  Izlēmu, ka man vajadzīgs skaidrs mērķis, tāpēc nolēmu, ka apgūšu profesiju, un uzsāku studijas optometrijas programmā.  Otrajā kursā sāku interesēties par iespēju piestrādāt. Diemžēl darbs optikas salonā nebija apvienojams ar studijām un dejošanu tautas deju kolektīvā. Darba meklējumi mani aizveda uz LU CFI, kur mani laipni pieņēma. Tur man pavērās priekškars uz fiziku no pilnīgi cita skata punkta. Tā es jau pēc gada mainīju studiju virzienu no optometrijas uz fiziku. Otrajā kursā darbs LU CFI laboratorijā pie Kārļa Kundziņa bija liels ieguvums, jo darba laiks bija elastīgs - es varēju to apvienot gan ar deju mēģinājumiem, gan studijām. It īpaši sesiju laikā visi bija ļoti saprotoši.  Nezinu nevienu citu darba vietu, kas tik ļoti nāk pretī studentiem. Tas mani iedrošināja, lai turpmāk studētu tieši fiziku.

Kad sāku strādāt LU CFI, nodarbojos ar materiālu pulēšanu. Tas nepieciešams, lai materiālus varētu apskatīt ar skanējošo elektronu mikroskopu. Tā ir specifiska,5 - 40 soļu kārtība, kādā tas tiek panākts, lai materiāli būtu perfekti gludi. Pulēšanas procesā izmanto dimanta ripas, smilšpapīrus, dimantu suspensijas vai pastas līdz tiek iegūts perfekts gludums. Materiāla sagatavošana ir 90% no laba mērījuma.

Strādāju  Materiālu morfoloģijas un struktūras pētījumu laboratorijā, kas ir izveidota 2021. gada sakumā. Esam šeit divas doktorantes, kas pašlaik  strādā pie disertācijas tēmas izstrādes. Ikdienā bieži saņemam paraugus no kolēģiem, no citām laboratorijām. Katrai laboratorijai ir savs virziens, tāpēc varētu teikt, ka mums ir iespēja redzēt visu plašo spektru ar ko nodarbojas LU CFI.

Eksperimentatoriem noteikti jāpiemīt radošumam, jo bieži vien jāmeklē cita pieeja, kad ierastā nestrādā, un tas nav reti, jo paraugu dažādība ir ievērojama. Reizēm pat tiek veidotas jaunas konstrukcijas, konfigurācijas, lai tiktu līdz plānotajam rezultātam. Ikdienas darbs ietver plānošanu un izdomāšanu, kā dažādus paraugus sagatavot, kādā secībā veikt mērījumus, kā sakombinēt visu mērījumu rezultātus un veidot kopēju ainu tā, lai tas būtu uztverami jebkuram, ne tikai tiem, kas tādus mērījumus ikdienā redz. Tur tas radošums arī pārādās. Vēl darbam zinātnē ir nepieciešamas tādas īpašības kā pacietība un neatlaidība, jo ne vienmēr ar pirmo reizi viss sanāk, ir daudz mēģinājumu. Pacietība ir jāaudzina ne tikai tāpēc, ka reizēm paraugu izdodas sagatavot tikai pēc 20 reižu mēģinājumiem, pacietība nepieciešama arī darbā ar iekārtām.

Man aizraušanās ārpus darba zinātnē ir dejošana tautas deju kolektīvā. Mani vecāki ilgus gadus dejoja, viņu sirdslieta ir kļuvusi arī par manējo. Dejoju kopš 3 gadu vecuma. Ir pieredzēti Dziesmu un deju svētki, festivāli, lieluzvedumi un sirsnīgi koncerti. Pirms 3 gadiem par savu kolektīvu sāku saukt arī deju ansambli "Daiļrade", kur divreiz nedēļā varu atbrīvot prātu no darbiem un nodoties mākslai, kuru veido mūzika, horeogrāfija, aktiermāksla un, protams, kostīmi.

Vēlos iedrošināt jauniešus studēt zinātni, jo tas ir ļoti plašs jēdziens, un katrs zinātnē var atrast to, kas uzrunā tieši viņu - bildēt nanometru izmēra terases uz graudiem, sēdēt tumsā un apstarot vielas ar lielas jaudas lāzeru, jaukt simtiem kombinācijas līdz iegūst perfektas formas nanovadus, modelēt reālas un gandrīz nereālas situācijas, braukt uz zinātniskajām konferencēm. Tas viss ir šeit.


Dr.phys. Aleksejs Kuzmins

 

Es domāju, ka zinātniekam jādara tas, kas viņu interesē, jo tikai šajā gadījumā var sasniegt maksimālo rezultātu un gūt labumu sabiedrībai.
Fizikas doktors, LU CFI Vadošais pētnieks, EXAFS spektroskopijas laboratorijas vadītājs, akadēmiķa Edgara Siliņa balvas fizikā un citu atzinumu laureāts

Mans tēvs - Jurijs Kuzmins, fiziķis, - un mana māte - Ludmila Kuzmina, matemātiķe, - strādāja LU CFI kopš institūta dibināšanas. (Pirms tam - Latvijas Valsts Universitātes Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā). Mans tēvs sešdesmitajos gados izteicis ideju par eksperimentu kibernetizāciju, kuru viņš attīstīja tālākā darbā LU CFI, kur kopš 1978. gada viņš vadīja Programmētā eksperimenta laboratoriju. Tāpēc es uzaugu zinātnieku ģimenē, un jau no skolas sāku kontaktēties ar zinātni. Skolā piedalījos dažādās olimpiādēs matemātikā, ķīmijā un fizikā, tāpēc izvēle par labu zinātnei bija likumsakarīga. Šodien esmu ļoti apmierināts ar šo izvēli. 

Es mācījos Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē no 1985. līdz 1990. gadam. Sagatavotības līmenis bija ļoti labs, un es vienmēr ar pateicību atceros visus savus pasniedzējus. Par savu zinātnisko karjeru esmu pateicīgs savam zinātniskajam vadītājam Jurim Purānam, kurš mani iepazīstināja ar rentgenabsorbcijas spektroskopiju, toreiz diezgan jaunu un strauji attīstītu metodi, un ar kuru mēs turpinām strādāt arī šodien. 

Es sāku strādāt LU CFI kopš pirmā kursa. Tam palīdzēja fakts, ka jau skolā varēju iemācīties programmēt dažādās programmēšanas valodās. Toreiz tas bija ļoti reti, jo gandrīz nebija personālo datoru. Tādējādi es uzreiz varēju sākt teorētisko metožu attīstību, izmantojot pieejamos skaitļošanas resursus, un pēc tam pētījumus rentgenabsorbcijas spektroskopijas jomā, ko es joprojām daru arī šodien. Šīs eksperimentālās metodes pamatā ir sinhrotrona starojuma izmantošana, kas ir pieejama sinhrotronu centros, izmantojot projektu iesniegšanas procedūru, un laiks, kas paiet no idejas līdz pirmajiem rezultātiem, parasti ir garš, līdz vienam gadam vai ilgāk. Tāpēc pētāmajiem paraugiem jābūt pēc iespējas ticamākiem, un iegūtie dati jāizmanto pēc iespējas efektīvāk. Eksperimentālie pētījumi vienmēr jāpapildina un jāatbalsta ar teorētiskām metodēm, un izciliem pētniekiem vajadzētu būt ekspertiem abos jautājumos. 

Zinātniskās karjeras laikā manas intereses bija saistītas ar sinhrotrona starojuma rentgenabsorbcijas spektroskopijas pielietojumu materiālu struktūras un īpašību attiecību izpētei. Šodien mēs pētām dažādus nanomēroga, funkcionālos un  strukturālos materiālus. Visiem šiem materiāliem ir ļoti plašs pielietojumu spektrs, piemēram, gaismas detektoros, viedajos pārklājumos, kodolsintēzes reaktoros un termoelektriskajos pārveidotājos. Runājot par pēdējiem sasniegumiem, jāpiemin Latvijas Zinātnes Akadēmijas Edgara Siliņa vārdbalva, kura man tika piešķirta 2020. gadā par darbu “Rentgenabsorbcijas spektru analīzes metožu izstrāde un to pielietojumi materiālu struktūras pētījumos”. Šī darba rezultāti jau izmantoti vairāk nekā 20 nacionālo un starptautisko projektu realizācijā, publicēti vairāk nekā 150 zinātniskajos rakstos, kā arī tika atzīti starp LZA nosauktajiem nozīmīgākiem Latvijas zinātnes sasniegumiem 2009., 2013., 2014. un 2016. gados.  

Tieksme pēc zināšanām un izpratnes par apkārtējo pasauli ir cilvēka atšķirīgā iezīme. Tieši šī īpatnība ļāva cilvēkam evolucionēt un kļūt par tādu, kāds viņš ir šodien. Tāpēc sabiedrībai ir jāpaskaidro zinātnes loma un tās ietekme uz katra cilvēka dzīves līmeni. Mūsdienās sabiedrība zinātniskos sasniegumus bieži pieņem nevis kā zinātnieku smagu un ilgu darbu, bet gan kā kaut ko tādu, kas parādījās pati par sevi. Tāda pati attieksme rodas pret progresu. Rodas iespaids, ka visu var vienkārši nopirkt, ja ne šodien, tad rīt. Cilvēki ātri pierod pie labām lietām, taču turpmāka virzība bez zinātnes nav iespējama. 

Es domāju, ka zinātniekam jādara tas, kas viņu interesē, jo tikai šajā gadījumā var sasniegt maksimālo rezultātu un gūt labumu sabiedrībai. To daru arī es. Lai strādātu zinātnē, ir jāpiemīt zinātkārei, vēlmei pēc jaunām zināšanām, spējai koncentrēties, atbildībai, paškontrolei un komunikabilitātei. No savas puses varu teikt, ka nodarboties ar zinātni ir forši!  


Ph.D. Aleksejs Zolotarjovs

 

Zinātne ir ļoti organizēta māksla. Pirmkārt, jābūt motivācijai, pat ja ilgstoši netiek sasniegts plānotais rezultāts.  Ir jāsaglabā degsme un vēlme veikt eksperimentus.  
Fizikas doktors, LU CFI pētnieks Aleksejs Zolotarjovs.

Skolas laikā es vēl neplānoju, ka savu turpmāko dzīvi saistīšu ar zinātni, bet tā sanāca, ka iestājos fizmatos un savu izvēli nenožēloju, jo pamazām zinātnes pasaule aizrāva arvien vairāk. Kad atnācu uz institūtu, mans sākotnējais darbs bija saistīts ar programmēšanu, datoriem un elektroniku. Bakalaura darba izstrādes laikā man bija iespēja iegūt praktiskas iemaņas iekārtu automatizācijā, un tā rezultātā es ieguvu nozīmīgu pieredzi un prasmes. To es ļoti novērtēju.   

Laboratorijā, kurā es strādāju, pētījumi ir pamatoti ar paredzamu galarezultātu, produktu vai tehnoloģiju. Pētām dažādus metālu oksīdu pārklājumus, taisītus ar speciālu metodi, kas nodrošina ne tikai pārklājumu izcilu mehānisko un ķīmisko noturību, bet arī ļauj pievienot tiem papildus funkcionālas īpašības, piemēram jonizējošā starojuma reģistrēšanas un mērīšanas spējas vai ilgspīdošu luminiscenci. Tomēr, laboratorijā strādā vairāk nekā 10 zinātnieku, līdz ar to ar pārklājumiem neierobežojamies un veicam materiālu izpēti ar pielietojumiem vairākās nozarēs – medicīnā, muitas kontrolē, ceļu drošībā, kriminālistikā, kodolenerģijā un citur.  

Zinātne ir ļoti organizēta māksla. Pirmkārt, jābūt motivācijai un ticībai procesam, pat ja ilgstoši netiek sasniegts plānotais rezultāts. Izaicinājums ir atrast līdzsvaru starp neveiksmīgu pētījumu turpināšanu un jaunu pētījumu meklēšanu – savādāk var nonākt pie tā, ka pētījumi tiek pamesti viena soļa attālumā no izciliem rezultātiem vai tiek pazaudēts laiks uz darbiem bez perspektīvām. 

Otrkārt,  jāpiemīt  prasmei organizēt savu laiku patstāvīgi, jo mūsu darbs nozīmē sava laika un darba plānošanu. Mēs esam procesa veidotāji. Mums pašiem sev jāatrod ceļš un uz to jāvirzās. Treškārt, ir jāplāno savs darbs tālu uz priekšu, kas ir svarīgs faktors, lai darbotos un paliktu šajā jomā ilgtermiņā.  

Darbam zinātnē Latvijā ir daudz priekšrocību. Viena no tām ir iespēja daudz ātrāk iegūt praktiskas zināšanas un attīstīt prasmes, kas noder arī dzīvē ārpus darba. Fizikas studentiem institūtā ir iespēja strādāt ar augstas klases iekārtām,  un tas ir ļoti nozīmīgs aspekts tālākai profesionālai attīstībai. Tas nozīmē, ka tiek iegūtas vērtīgas  praktiskas iemaņas papildus teorētiskajām zināšanām. Ja salīdzinām ar citām valstīm, mēs daudz ātrāk sākam strādāt zinātnē, līdz ar to izpratni par darbu zinātnē studenti iegūst agrāk.  Kopumā iespējas mums ir plašas, un vairākumā gadījumu iekārtu vai metožu pieejamība nav ierobežojošais faktors ideju attīstībā. 

Vēlos iedrošināt jauniešus darbam zinātnē, jo arī tas, ka esam maza valsts, var būt priekšrocība.  Mēs esam fleksibli, viss ir daudz pieejamāks,  līdz ar to iespēju ir vairāk, bet tas, protams, atkarīgs no tā, cik ļoti savā darbā ieguldies. Dialogā ar jauniešiem un topošajiem zinātniekiem, manuprāt, svarīgi ir zinātnieku stāsti par to, kādas iespējas paver zinātnes pasaule.  Skolotāju entuziasmam laikā, kad bērni pirmo reizi sastopas ar dabaszinātnēm pirmsskolā/skolā, un viņu spējai aizraut ar apkārtējo pasauli ir noteicošā loma, lai izaugtu jauna veiksmīgu pētnieku paaudze.


Mg. Jūlija Perveņecka

 

Man ir tāds teiciens: „As long as I belong”. Jeb, pārfrāzējot, mana degsme un vēlme darīt neapsīks, kamēr es patiešām mīlu to, ko daru, kamēr man ir interesanti censties, darīt, eksperimentēt, izzināt un izprast - tiekties pēc jauniem mērķiem, sasniegumiem, rezultātiem un atklājumiem. Kamēr es, tā teikt, it kā saplūstu vienā veselā ar zinātni.  
Fizikas maģistre, LU CFI zinātniskā asistente, LU mecenāta SIA “Mikrotīkls” stipendiāte Jūlija Perveņecka.

Mani iedvesmo III Ņūtona likums:„Action is equal to counter action”. Tas jau vairākus gadus ir uzrakstīts uz mana monitora augšējā rāmja, dienu no dienas uzturēdams manu degsmi, motivēdams un iedvesmodams darīt, tiekties un nepadoties. Ne velti CFI suvenīrus rotā uzraksts: „Degsme virza progresu ”. Jo vairāk es degu, jo vairāk daru un cenšos, taču, ja nesanāk – nekas – neveiksmes man ir kā izaicinājums – darīt, censties, sasniegt un pierādīt.  

Kā savulaik teica labs draugs,  „Zinātnieks ir diagnoze!”.  Un viņam bija taisnība – fizika, kā melnais caurums, kas reiz ievilcis gaismu, nekad to neizlaiž, burtiski ar galvu un kājām ierāva mani interesantajā, apbrīnojamajā, elpu aizraujošajā dažādu likumsakarību pilnajā, lielākai daļai neizprotamajā parādību un procesu pasaulē. Pēc studiju gadiem es uz visu skatos no fizikas likumu un parādību skatu punkta, cenzdamās visu pamatot un izskaidrot ar tiem – un man tas sanāk! Ilgāk, ātrāk, vēl procesā, bet sanāk – es atrodu saikni un izskaidrojumu. Piemēram, skatoties uz varavīksni es redzu un domāju par to, kā baltā gaisma sadalās krāšņajā varavīksnes spektrā, vairākkārtīgi lūstot katrā lietus pilienā. Bet, dzirdot tuvojamies kādu mašīnu ar ieslēgtu sirēnu, man prātā nāk Doplera efekts - viļņu pārklāšanās, pēc kā es spriežu, vai mašīna tuvojas vai brauc prom. Es to daru neapzināti, kā tāds fona process – visu laiku par kaut ko domāju, analizēju, cenšos izskaidrot un pamatot – un man tas patīk!  

Bērnībā es gribēju kļūt par visu ko - sākot ar spoku mednieku un astronautu un beidzot ar kodolfiziķi un ārstu - ķirurgu. Izzināšanu un eksperimentatora kāre man bija jau kopš bērnības. Man pagalmā bija viens ļoti jauks, gudrs vecs onkulis, kam bija dabas dots talants stāstīt par vēsturi, eksotiskām valstīm, ķīmiju, medicīnu, fiziku. Liels paldies viņam par to, ka dalījās ar mums savās zināšanās un iešķīla to izzināšanas degsmi. Kļuvu par fiziķi, lai saprastu un iemīlētu vilinošo un interesanto fizikas parādību un likumu pasauli. Mani aizrauj viss interesantais, jaunais, aktīvais, radošais, viss, kas liek izkāpt no komforta zonas un izpausties. Man patīk, ka dzīve, darbs un apkārtējie piespēlē man izaicinājumus – es ar prieku un aizrautību tos  pieņemu. Protams, patīk viss, kas saistās ar fiziku.

Darbam zinātnē nepieciešama degsme, vēlme darīt, improvizēt, censties un nenolaist rokas,  atvadoties no iesāktā. Ir jābūt gatavam visu laiku augt un pilnveidoties, lasīt, pētīt, analizēt, meklēt likumsakarības un uzklausīt tos, kas kaut ko ir sasnieguši, kā arī spēt uztvert un apdomāt konstruktīvo kritiku. Nekad nevar apstāties, pieņemot sasniegto, kā visa kalngalu. Prieku, gandarījumu un lepnumu par sevi man rada rezultātu prezentēšana zinātniskās konferencēs. It īpaši ārzemju, kur neformālās kafijas pauzēs var brīvi pienākt klāt pie kāda pētnieka ar milzum lielu pieredzi vai pasaules mēroga spožā prāta un brīvi runāt par zinātni un saņemt padomus un ieteikumus.  

Ja Jums ir sapnis, idejas, ieceres un mērķi – Dariet! - Ejiet! -  Tiecieties uz to! Neviens to neizdarīs jūsu vietā – tas ir tikai jūsu. Tikai no jums ir atkarīgs, vai to realizēsiet vai atstāsiet novārtā, atliekot uz rītdienu, kas nekad nepienāks, jo katru dienu būs jauna šodiena. Un neklausiet, ja citi saka, ka Jums nesanāks vai Tas nav iespējams – tas ir tikai viņu viedoklis, kas balstīts uz viņu dzīves pieredzi, kļūdām vai neveiksmēm – centieties! – dedziet! un nekādā gadījumā nenolaidiet rokas un nepadodieties! Dzīvot ar sapni ir daudz jaukāk nekā bez tā.  

 

Dr.phys. Gints Kučinskis

 

Mana motivācija darbam zinātnē balstās vēlmē dot ieguldījumu sabiedrībā, kā arī iespējā radīt vai atklāt ko jaunu. Gandarījums ir tajos brīžos, kad, skatoties uz to, kā lādējas telefons, zini, kā tas notiek, kas to nosaka un ka ar savu darbu dod zināmu ieguldījumu, lai šīs tehnoloģijas attīstītu. 
Fizikas doktors, vadošais pētnieks, Enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu laboratorijas vadītājs un Vernera fon Sīmensa Izcilības balvas laureāts Gints Kučinskis.

Mana motivācija darbam zinātnē balstās vēlmē dot ieguldījumu sabiedrībā, kā arī iespējā radīt vai atklāt ko jaunu. Es uzskatu, ka tehnoloģijas mūsu dzīvi ļoti atvieglo, un zinātne palīdz šīs tehnoloģijas radīt. Manis izvēlētais zinātniskās darbības virziens ir bateriju materiālu pētījumi. Pie savas tēmas nonācu galvenokārt tās aktualitātes dēļ – pasaule šobrīd ir jaunu, efektīvāku enerģijas uzkrāšanas veidu meklējumos. Litija jonu baterijas piedāvā vienu no ērtākajām metodēm, kas paveic šo funkciju. Laboratorijā strādāju pie litija jonu bateriju elektrodu materiāliem, kas sevī var uzglabāt vairāk enerģijas iespējami ilgāku laiku. Paralēli strādājam arī pie nātrija jonu bateriju materiālu attīstības – iespējams, tā ir viena no nākotnes tehnoloģijām, taču atbildes, protams, rodas pētot. Pretēji citām elektronikas komponentēm, progress bateriju attīstībā ir lēnāks, jo mēs runājam vairs ne par tranzistoriem un diodēm, bet gan kompleksām ķīmiskām sistēmām. Progress gan, protams, kļūst redzams, paskatoties lielākā laika nogrieznī – pēdējo 30 gadu laikā litija jonu bateriju enerģijas blīvums ir vairāk kā trīskāršojies un tās arī kalpo ievērojami ilgāk.  

Interese par fiziku man radās jau skolā – fizikas skolotāja ar aizrautību pasniedza šo mācību priekšmetu, tāpēc mēs ar lielu interesi viņā klausījāmies. Tas noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc vairāki no mūsu klases nolēma studēt fiziku. Studiju laikā, kad bija jāizstrādā bakalaura darbs, apskatīju vairākas  LU Cietvielu fizikas institūta laboratorijas un iepazinos ar vairākiem zinātniekiem. No daudzajām jomām mani visvairāk uzrunāja tieši bateriju pētniecība, jo saredzēju šī virziena aktualitāti, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību un nākotnes iespējas. Izpratne par to, ko nozīmē un ietver zinātniskais darbs,  nāca pamazām un darot. Novērtēju, ka šobrīd mums ir iespēja strādāt ar pasaules līmeņa iekārtām, kas sniedz daudz plašākas pētījumu iespējas. Vairākus gadus es strādāju Vācijā - arī bateriju pētniecības jomā. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, studentiem Latvijā ir vairākas priekšrocības: lielāka praktiskā pieredze un iespēja iesaistīties zinātniskos projektos, kā arī iespēja izstrādāt zinātniskās publikācijas. Līdzīgi kā citās nozarēs šeit nākas arī vairāk pacīnīties gan par savu vietu, gan nākotni. Atgriezos Latvijā ar vienu konkrētu projektu par nātrija jonu bateriju materiāliem, kas ar laiku attīstījās vēl vairākos citos bateriju pētniecības projektos. Kļuvu par Enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu laboratorijas vadītāju.  Laboratorijā starp citām lietām tagad pētām litija un nātrija jonu bateriju elektrodus, attīstām jaunus bateriju materiālus un metodes, lai varētu prognozēt, cik ilgi baterijas kalpos. Laboratorijā šobrīd ir izveidojusies motivēta grupa, kas veic pētījumus bateriju jomā. Domāju, ka ar cītīgu darbu un nedaudz veiksmes varam sasniegt daudz. Sekoju arī citu zinātnieku sasniegumiem, kā piemēram, W. Chueh (Stenforda), J. Maier (Štutgarte), jo strādāju pie šī profesora vairāk kā 3 gadus. Spēcīgas ir arī daudzas citas grupas ASV, Eiropā un arī Āzijā.  

Darbam zinātnē nepieciešamas dažādas prasmes un īpašības, piemēram, darba patstāvīga plānošana, jo strādājam ar vairākiem zinātniskiem pētījumiem vienlaikus. Zinātniekiem, manuprāt, jāpiemīt spēcīgai zinātkārei, vēlmei meklēt atbildes, izprast procesus un parādības. Pacietība un neatlaidība nepieciešamas, lai mērķtiecīgi strādātu, pētot kādu jautājumu daudzu gadu garumā un apskatot to no visām iespējamām pusēm. Arvien aktuālāka kļūst zinātnes komunikācija ar mērķi vairot jauniešu interesi par zinātni un tehnoloģijām un veicināt sabiedrības izpratni par zinātnes sasniegumiem. Tiem jauniešiem, kas apsver darbu zinātnē, es ieteiktu apbruņoties ar pacietību un neatlaidību, jo ne vienmēr daba un tās likumi strādā tā, kā mums liekas. Tajā ir daudz nezināmā, pārsteidzošā.  

Gandarījums ir tajos brīžos, kad, skatoties uz to, kā lādējas telefons, zini, kā tas notiek, kas to nosaka un ka ar savu darbu dod zināmu ieguldījumu, lai šīs tehnoloģijas attīstītu. Bateriju materiālu pētījumu joma ir plaša, pie tās strādā ļoti daudz zinātnieku un inženieru. Ja ar manu zinātnisko darbību izdosies uzlabot kaut vissīkāko niansi  litija jonu baterijās, tā atvieglojot dzīvi kaut pāris cilvēkiem, uzskatīšu, ka manas zinātniskās darbības ilgtermiņa mērķis jau daļēji būs sasniegts. Protams, ceru, ka izdosies izdarīt vairāk. 

Brīvajā laikā dodu priekšroku aktīvai atpūtai dabā un ceļošanai.  


Dr.phys. Roberts Eglītis

 

Zinātnes atklājumi ir snieguši daudzas atbildes un pārveidojuši to, kā mēs uztveram apkārtējo pasauli. Liela daļa atklājumu, kurus mēs šodien uztveram kā pašsaprotamus (piemēram, elektrība), ir bijuši nozīmīgi pagrieziena punkti cilvēces vēsturē, tāpēc zinātne ir attīstības virzītājspēks.
Fizikas doktors, vadošais pētnieks, akadēmiķis un Baltijas Asamblejas balvas zinātnē ieguvējs Roberts Eglītis.

Interese par fiziku man radās jau skolas laikā, jo man ļoti labi padevās matemātika un fizika. Atceros, ka 11. klasē es ieguvu 2. vietu Baltijas fizikas olimpiādē skolēniem.  Arī mans tēvs bija saistīts ar zinātni, jo bija viens no Latvijas izcilākajiem psihiatriem. Doties studēt fiziku uz Latvijas Universitāti bija saprotama izvēle, jo vecāki mani pamudināja dzīvi saistīt ar zinātni, konkrēti - fiziku. Universitātē studijas bija augstā līmenī ar izciliem profesoriem, kā piemēram, profesoru Auziņu. 2. kursā jau sāku strādāt LU Cietvielu fizikas institūtā, tā arī aizsākās mans darbs zinātnē. Kad absolvēju augstskolu, man jau bija izstrādāti vairāki zinātniskie raksti, kas, neapšaubāmi, bija liels pluss manam zinātniskajam darbam. Es aizstāvēju doktora grādu Latvijā, bet pēc tam strādāju Vācijā, Zviedrijā,  arī Singapūrā, kur aizsāku bateriju pētniecību. Singapūra palikusi atmiņā kā ļoti skaista un eksotiska valsts.  ASV kā vieszinātnieks strādāju prestižajā Rutgersa Universitātē (Rutgers University). Tas bija ļoti vērtīgi un aizraujoši, jo tā bija iespēja strādāt kopā ar daudziem izciliem zinātniekiem, kā, piemēram, profesoru Deividu Vanderbiltu, kura zinātniskais raksts citēts 3000 reizes. Viņš tiek minēts kā potenciālais Nobela prēmijas laureāts. Tiešām ievērojama personība zinātnes pasaulē, tāpēc ļoti novērtēju šo pieredzi.   

Gandarījums ir par vairākiem sasniegumiem. Esmu pirmais pasaulē, kas teorētiski paredzēja iespēju izveidot augsta sprieguma 5V Li jonu bateriju, kas dos vairāk enerģijas un ļaus ierīcēm strādāt ilgāk. Mēs piedāvājam pasaulei pāriet uz 5 voltu bateriju. Tas ir milzīgs enerģijas ieguvums un milzīgs ekonomiskais efekts. Uzskatu, ka šis tiešām ir vēsturisks sasniegums. Institūtā esam arī izstrādājuši metodi, kas ļaus ražot daudz efektīvākas Saules baterijas. Es ieņemu vienu no pirmajām vietām pasaulē starp visiem latviešu fiziķiem gan pēc Hirša indeksa (H=34), gan pēc citējamības indeksa. Esmu 370 zinātnisko publikāciju autors un līdzautors (173 raksti starptautiskos recenzētos žurnālos un 197 konferenču tēzes). Seši no mūsu laboratorijas zinātniskajiem rakstiem ir citēti vairāk kā 100 reizes. Skatoties uz šiem rezultātiem, apzinos, ka ar savu darbu spēju sniegt ieguldījumu cilvēces attīstībā.

Augsti vērtēju citu zinātnieku darbu. Viens no trim 2019. gada Nobela prēmijas ķīmijā̄ laureātiem Džons Gudinafs (ASV) 1980. gados atklāja materiālus uz litija dzelzs fosfātu bāzes, kuri ļāva izveidot Li jonu baterijas ar spriegumu 3.5-4V. Tām šodien ir ārkārtīgi plašs pielietojums sadzīves elektronikā (mobilajos telefonos, pulksteņos, klēpjdatoros), arī elektromobiļos, lidmašīnās, un pat kosmosa tehnoloģijās. Tāpat profesors Deivids Vanderbilts tiek citēts praktiski jebkurā rakstā par skaitļošanas fiziku, jo viņš pirmais pasaulē izdomāja pseidopotenciālus.  Arī mans vadītājs Singapūrā Maikls R. Filpots, kurš 25 gadus strādāja IBM, ir izcila personība zinātnes pasaulē.   

Es aktīvi nodarbojos ar sportu, biju Latvijas čempions vieglatlētikā. Vēl es spēlēju basketbolu, arī šahu labā līmenī. Man patīk sacensība, jo man piemīt sportisks azarts, kas noder arī, ejot pretī jauniem izaicinājumiem zinātnes pasaulē. Tas noteikti ir palīdzējis profesionālajos sasniegumos. Strādājot maksimāli ātri un koncentrēti, ir iespējams atrast laiku arī citām nodarbēm ārpus darba zinātnē. Ir jāatrod balanss.

Zinātnes atklājumi ir snieguši daudzas atbildes un pārveidojuši to, kā mēs uztveram apkārtējo pasauli. Liela daļa atklājumu, kurus mēs šodien uztveram kā pašsaprotamus (piemēram, elektrība), ir bijuši lieli pagrieziena punkti cilvēces vēsturē, tāpēc zinātne ir attīstības virzītājspēks.