Televīzijas ziņu sižetā nesen tika izcelta Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) zinātnieku inovatīvā darbība. Sižetā tika demonstrēts viņu izstrādātais inovatīvais risinājums vienam no zaļās enerģijas nozares lielākajiem izaicinājumiem: ūdeņraža uzglabāšanai un transportēšanai. Izmantojot alumīnija atkritumus, pētnieki palīdz radīt lokālu, enerģētiski pozitīvu aprites ekonomiku, kas ikdienas atkritumus pārvērš vērtīgā enerģijas resursā.
Ūdeņradi plaši uzskata par vienu no galvenajiem risinājumiem nākotnes enerģijas vajadzībām. Tomēr tā plašāku izmantošanu pašlaik kavē dārgā ražošana, kā arī sarežģītās uzglabāšanas un transportēšanas prasības, kas parasti pieprasa īpaši specializētas tvertnes. LU CFI zinātnieki aktīvi risina šos šķēršļus, izstrādājot metodi ūdeņraža uzglabāšanai un pārvadāšanai materiālā, kas iegūts no pārstrādāta alumīnija.
LU CFI nepārtraukti pēta alternatīvas metodes ūdeņraža iegūšanai un uzglabāšanai. Sižetā LU CFI vadošais pētnieks Ainārs Knoks demonstrēja, kā ūdeņradi var uzglabāt šķietami parastā metāla monētā. „Šādā monētā ir 60 vatstundas enerģijas,” skaidroja Knoks. „Litija baterijās vai parastajā degvielā mēs nevaram iespiest tik daudz enerģijas tik mazā tilpumā.
Lai gan konkrētā demonstrētā monēta nav ražota Latvijā, LU CFI zinātnieki sadarbībā ar kolēģiem no Lietuvas un Islandes izstrādā līdzīgu metodi, kurā tiek izmantots izmests alumīnijs, tādējādi piešķirot atkritumiem otru dzīvi. Šie centieni ir tieši saistīti ar institūta plašākiem pētījumiem, piemēram, projektu AliCE-WHy, kurā LU CFI ir izstrādājis prototipu ierīces alumīnija atkritumu pārveidošanai ūdeņraža enerģijā.
Šīs metodes galvenā priekšrocība ir tās efektivitāte un vienkāršība. „Alumīniju ir viegli pārvadāt, un mēs zinām, kā to iegūt un atgūt. Noteiktos apstākļos, reaģējot ar ūdeni un dažām ķimikālijām, mēs varam sadalīt ūdeni un ražot ūdeņradi bez jebkādas papildu ārējas enerģijas,” atzīmēja Knoks. „Rupji rēķinot, no katra grama alumīnija mēs varam iegūt aptuveni litru ūdeņraža. Tas ievērojami atvieglo gan transportēšanu, gan uzglabāšanu."
Ziņu sižetā laborants Raitis Sika demonstrēja šī pētījuma praktisko pielietojumu. „Mēs atveram šo ļoti vienkāršo reaktoru, ieliekam alumīniju – šajā gadījumā 25 gramus – un ielejam litru sārma. No turienes ķīmija visu izdara pati,” demonstrēja Sika. Vērojot burbuļojošo reakciju, viņš piebilda: „Tas izskatās mazliet pēc gāzēta ūdens. Tas ir ūdeņradis, kas sāk veidoties šajā procesā.
Papildus tam, ka ūdeņraža iestrādāšana alumīnijā vienkāršo transportēšanu un ļauj izvairīties no vajadzības pēc dārgām uzglabāšanas tvertnēm, tai ir arī papildu ieguvumi videi. Process var palīdzēt uztvert oglekļa dioksīdu, kas ir viens no galvenajiem globālās sasilšanas veicinātājiem, un, atgūstot ūdeņradi, rodas arī siltums, ko var izmantot lokāliem apkures mērķiem.
Raugoties nākotnē, Knoks iezīmēja šīs tehnoloģijas iespējamo ikdienas pielietojumu. „Viens no iespējamiem pielietojumiem būtu tāds, ka mājās ir ģenerators, kurā var iemest savus alumīnija atkritumus. Vai arī pašvaldībai varētu būt lielāks ģenerators, lai pārstrādātu visus vietējos atkritumus un ražotu nepieciešamo elektroenerģiju,” viņš stāstīja.
Galu galā šis inovatīvais tehnoloģiskais process rada lokālu, enerģētiski pozitīvu risinājumu, kam varētu būt izšķiroša nozīme pārejā uz zaļo enerģiju.
Noskaties sižetu vietnē LSM.lv
