Nesen no gadu ilgas pētniecības vizītes Amerikas Savienotajās Valstīs atgriezies Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) Enerģijas materiālu laboratorijas vadošais pētnieks Ainārs Knoks. Aicinājām viņu uz īsu sarunu, lai uzzinātu vairāk par zinātniskajiem ieguvumiem, novērojumiem ASV pētniecības vidē un citām atziņām.
Vai varētu pastāstīt mazliet vairāk par iespēju strādāt ASV un saviem mērķiem?
Ainārs: Baltijas-Amerikas Brīvības Fonda (BAFF) Research Scholar stipendijas ietvaros strādāju Ņūhempšīras Universitātes Ķīmijas departamentā – profesora Gonhu Li (Gonghu Li) laboratorijā. Galvenie mērķi bija veicināt starptautisko sadarbību, iegūt jaunus kontaktus un nodrošināt pieredzes apmaiņu.
Prof. Li pētnieciskās grupas uzmanības centrā ir vienatomu katalizatoru (SAC) izmantošana elektrokatalītiskai un fotokatalītiskai CO2CO2 sadalīšanai. Projekta mērķis bija vienotā, efektīvā sistēmā apvienot manu kompetenci lielas virsmas laukuma titāna dioksīda (TiO2TiO2) nanocaurulīšu ieguvē ar prof. Li pieredzi SAC sintezēšanā. Šis pētījums tika īstenots ar Baltijas-Amerikas Brīvības Fonda (BAFF) pētniecības stipendijas atbalstu.
Kā tu salīdzinātu pētniecības iestādes, to vadību un zinātnes vidi kopumā Eiropā (Latvijā) un ASV?
Ainārs: Zinātne kā tāda visur ir ļoti līdzīga un fundamentālu atšķirību nav, tomēr ceļš uz mērķi nedaudz atšķiras. Lai pilnībā izjustu visas atšķirības, tagad būs mazliet jāpadzīvo mūsu vidē, turklāt viens gads ir pārāk īss laiks, lai saskartos ar dziļāku birokrātiju, kas katrā iestādē var atšķirties.
Kopumā radās iespaids, ka ASV ir nedaudz lielāka brīvības sajūta – ar nosacījumu, ka ir nodrošināts finansējums. Vēl man patika, kā konkrētajā laboratorijā tika organizēts darbs un jauno studentu apmācība. Latvijā process ir līdzīgs, taču ir pāris praktisku lietu, ko mēs varētu pārņemt. Tiesa, Latvijā ir lielāks uzsvars uz jauno zinātnieku patstāvīgumu.
Laboratorijā liela uzmanība tika pievērsta komandas garam un vienotībai. Prof. Li regulāri rīkoja kopīgas pusdienas, kas ļoti saliedēja kolektīvu. Mums LU CFI ir lieliski vispārējie labbūtības pasākumi, taču šādi neformāli komandas rituāli mazākās grupās sniedz papildu pievienoto vērtību.
Konkrētajā laboratorijā bija arī liels uzsvars uz datu un eksperimentu kvalitāti. Iekārtas pašas par sevi nav noteicošais faktors labai zinātnei, taču tas, ka visi nepieciešamie resursi atrodas blakus un vienuviet, būtiski atvieglo ikdienas procesu.
Pašas universitātes PhD programma ir ļoti pietuvināta reālajam darbam – studiju procesā tiek prasīts tas pats, kas profesionālajā vidē (projektu rakstīšana, publikācijas, uzstāšanās u.c.). Tiesa, arī Latvijā jaunais doktorantūras modelis virzās šajā pašā virzienā.
Kas ir svarīgākā atziņa, ko guvi no šīs pieredzes?
Ainārs: Es gribētu izcelt divas galvenās atziņas.
Pirmkārt, pasaule vienlaikus ir gan lielāka, gan mazāka, nekā mums liekas. Lielāka, jo ir ļoti daudz papildu aspektu un sarežģītu problēmu, uz kurām var un vajag skatīties no dažādiem skatpunktiem. Mazāka, jo visur strādā cilvēki ar līdzīgām ikdienas rūpēm un izaicinājumiem. Sistēmu efektivitāte un veiksme visur ir tieši atkarīga no konkrēto cilvēku motivācijas, spējām un efektivitātes.
Otrkārt, "mazāk, bet labāk". Pētniecībā fokuss uz kvalitāti, nevis kvantitāti ir izšķirošs.
Nobeigumā jāsaka, ka mēs Latvijā reizēm esam drūmāki nekā cilvēki citviet. Mums vajadzētu vairāk lepoties ar saviem sasniegumiem un paveikto darbu neatkarīgi no tā, ko katrs dara. Kopā mēs varam daudz!
Esmu patiesi pateicīgs par šo iespēju — strādāju ar fantastiskiem profesionāļiem, kā arī ieguvu un dalījos ar vērtīgām zinātniskajām atziņām.
