Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā (LU CFI) zinātne nav tikai profesija – tā ir dzīves aizraušanās, kas saista un interesē arī ārpus darba laika. Tas pierādījās ļoti nesen, kad vairāki institūta eksperti devās uz Spāniju, lai pašu acīm pieredzētu vienu no iespaidīgākajām dabas parādībām – pilnu Saules aptumsumu.
Zinātniekiem, kuru ikdiena ir cieši saistīta ar gaismas un fizikālo procesu izpēti, šī bija unikāla iespēja vērot unikālu kosmisko notikumu klātienē. Aicinājām viņus dalīties ar saviem spilgtākajiem novērojumiem un personīgajiem iespaidiem.
Varis Karitāns, vadošais pētnieks:
“Vēlēšanās novērot pilnu Saules aptumsumu bijusi jau ļoti sen, jo astronomiskas parādības vienmēr ir ļoti interesējušas. Pašam astronomija ir nopietns vaļasprieks, un Baldones observatorijā vadu publiskos debess demonstrējumus. Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam ir vērts pilnu Saules aptumsumu redzēt kaut reizi mūžā, jo tas izskatās daudz savādāk nekā daļējs Saules aptumsums.”
“Pilno Saules aptumsumu novēroju pludmales pilsētā Valensijā. Tuvojoties aptumsuma kulminācijai - pilnajai fāzei, apgaismojuma mazināšanās bija jūtama – jau dažas minūtes pirms pilnās fāzes apkārtni pārņēma jūtama krēsla. Visstraujāk samazināties apgaismojums sāka brīdī, kad aizsegti bija 99 % Saules diska. Uzmirdzēja dimanta gredzens – spožs gaismas plankums, kas redzams mirkli pirms pilnās fāzes un mirkli pēc tās – un Saule pārvērtās par melnu apli, ko ieskauj Saules atmosfēra jeb korona. Gaisa temperatūras kritumu tiešām mazliet varēja just – kad satumsa, tad ar savu seju varēju sajust vēsumu; iespējams, tāpēc ka ārā bija ļoti sutīgs laiks (aptuveni 33 grādi), un kaut mazākais temperatūras kritums bija jūtams. Dažus mirkļus pirms pilnās fāzes varēja just, ka apgaismojums sāk "drebēt" – ļoti strauji kļuva te mazliet tumšāks, te mazliet gaišāks, līdz sākās pilnā fāze un visu apņēma ievērojama krēsla.”
“Visvairāk pārsteidza Saules korona – tā redzama tikai pilnās fāzes laikā, lai arī tā ir ļoti spoža. Saules atmosfēras spožums ir salīdzināms ar pilnmēness spožumu, un tas ir dažus miljonus reižu vājāks nekā Saules diska spožums. Ja to grib nofotografēt, tad Saules filtrs jānoņem, savādāk redzams nebūs nekas. Uz Valensiju biju devies ar astrofoto kameru ZWO ASI 178MC-COOL un teleobjektīvu MTO-1000. Ar šo teleobjektīvu var iegūt milzīgus un ļoti kvalitatīvus attēlus, bet garais fokusa attālums nozīmē, ka visniecīgākās statīva vibrācijas (piemēram, vēja dēļ) pazemina attēla kvalitāti. Saules attēls bija pat pārāk liels, lai ietilptu kameras redzeslaukā. Jāņem vērā arī mazais teleobjektīva fokusa dziļums, kas apgrūtināja asa attēla iegūšanu. Neraugoties uz grūtībām, izdevās iegūt dažus veiksmīgus attēlus ievērojamā tuvplānā. Manuprāt, visskaistākā bilde ir daļa no pilnībā aizsegtās Saules un tās malās redzamā Saules atmosfēra un uzliesmojums.”
“Tiešām jāsaka, ka sajūtas, kas pārņem pilna Saules aptumsuma laikā, var tikai piedzīvot, ne izteikt vārdos, tāpēc noteikti vismaz reizi dzīvē pilnu Saules aptumsumu redzēt vajag. Ik reizi pēc pilna Saules aptumsuma, protams, tiek publicētas neskaitāmas fotogrāfijas, bet nekādi vārdi nespēj aprakstīt to mirkli, kurā Saule savu gaišo disku pilnībā apmaina pret disku piķa melnumā.”
“Jau plānoju nākamgad, 2. augustā doties uz Gibraltāru, lai tur novērotu pilno Saules aptumsumu, kas jau tagad tiek saukts par gadsimta aptumsumu – pilnās fāzes ilgums tur būs 4 minūtes un 30 sekundes.”
Edgars Vanags, SEM servisa inženieris:
“Šis viennozīmīgi bija iespaidīgākais skats, kādu jebkad esmu redzējis. Lai gan pats pilnā aptumsuma brīdis bija satriecošs, visvairāk mani pārsteidza tieši Saules protuberances – plazmas un magnētiskā lauka veidotas arkas, kas izceļas no Saules virsmas. Pilnās fāzes laikā tās gar Saules disku bija redzamas kā ļoti izteikti, kvēlojoši un koši sarkani veidojumi. Biju gaidījis ieraudzīt Saules vainagu, bet negaidīju, ka protuberances ar neapbruņotu aci izskatīsies tik spilgtas un izteiksmīgas. Diemžēl telefona kameras nespēj nodot ne šo krāsu, ne unikālo gaismas maiņu apkārtējā vidē – dzīvē tas bija īsts wow moments.”
“Aptumsumu vēroju kalnos pie Aras de los Olmos ciemata, īpaši vērotājiem paredzētā vietā, jo dabas parki ugunsbīstamības dēļ tajā dienā bija slēgti. Tā kā vieta atradās tālu no pilsētu gaismām, paliku tur arī pēc saulrieta, lai baudītu Perseīdu meteoru plūsmas maksimumu zem patiešām tumšām un skaidrām debesīm. Pēc šīs pieredzes sapratu, ka ar vienu pilnu aptumsumu man nebūs par maz — jau plānoju doties nākamajās ‘totalitātes medībās’ 2027. gadā, kad pilnais aptumsums atkarībā no vietas ilgs pat vairāk nekā sešas minūtes.”
Rihards Ruska, zinātniskais asistents:
“Kopā ar ģimeni devāmies uz Valjadolidu, jo vēsturiskie dati solīja viszemāko mākoņainības varbūtību. Aptumsumu vērojām no paugura ar skatu pār pilsētu, kur par brīnumu bija ļoti maz cilvēku. Mēness pakāpeniskā virzīšanās pāri Saules diskam sākās ap plkst. 19:30 un bija redzama caur speciālajām brillēm, taču dažas minūtes pirms pilnās fāzes sākās straujas pārmaiņas – temperatūra krasi kritās, bet gaisma ieguva sārtu nokrāsu, radot sajūtu, ka Zemi apspīd milzīga kvēlspuldze.”
“Kad pēkšņi iestājās tumsa un Saule pilnībā paslēpās aiz Mēness, visi novilka brilles. Skats atgādināja milzīgu, dzelteni mirdzošu kaķa aci, kas raugās tieši uz Zemi. Pilsētā iedegās nakts apgaismojums, un, lai gan mūsu atrašanās vietā pilnā fāze ilga 1 minūti un 28 sekundes, laiks aizskrēja nemanot. Tikpat pēkšņi, kā tumsa atnāca, tā arī atkāpās – it kā kāds atkal būtu ieslēdzis gaismu. Braucot mājup, vēl ilgi skatījāmies uz Sauli caur brillēm un pārcilājām atmiņā redzēto. Tas noteikti ir viens no spilgtākajiem notikumiem manā dzīvē.”
