Kas ir vajadzīgs, lai spētu noskriet maratonu? Vai gatavošanās tam ir vieglāka ar zinātnisko domāšanu? Uz šiem un citiem jautājumiem gribam rast atbildes, tuvojoties RIMI Rīgas maratonam, kurā Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu (LU CFI) pārstāvēs vairāki mūsu pētnieki.
Par neatlaidību gan uz meža takas, gan laboratorijā un gatavību pirmajam pilnajam maratonam sarunājāmies ar Enerģijas materiālu laboratorijas laboranti Paulu Malnaču.
Kā tu īsumā raksturotu savu zinātnisko jomu un ko tu pētī?
Strādāju Enerģijas materiālu laboratorijā un pētu litija jonu bateriju katodu pārklājumus, kas uzlabo to ciklēšanas stabilitāti un baterijas ilgmūžību.
Kad un kāpēc sāki skriet? Kā pievērsies maratoniem un garajām distancēm?
Regulārāk sāku skriet bakalaura studiju sākumā, kad vajadzēja atrast kādu fizisko aktivitāti, kuru bija iespējams darīt jebkurā vietā neatkarīgi no diennakts stundas – uzvelc apavus un esi gatavs. Tas bija īpaši svarīgi, kad aizņemtais grafiks piespieda pārplānot visas esošās sporta aktivitātes. Maratona distanci šogad plānoju skriet pirmo reizi, bet pārbaudīt savas spēju robežas man ir paticis vienmēr.
Cik laika nedēļā tu atvēli skriešanai? Kādu distanci un/vai maršrutu parasti skrien?
Viss, protams, atkarīgs no treniņu fāzes, bet parasti mēģinu skriet trīs reizes nedēļā. Cenšos katru nedēļu iekļaut vienu mierīgāku skrējienu, vienu ar nedaudz ātrāku tempu vai intervāliem, kur varu sevi izaicināt, un tad nedēļas kulminācija – garais skrējiens. Tas parasti ir mazais piedzīvojums skrējienā cauri visai Rīgai vai pa meža takām kādā Stirnu bukā.
Vai tu redzi paralēles starp zinātnisko darbu un sagatavošanos maratonam? Kas no maratona disciplīnas visvairāk palīdz zinātnē?
Paralēles noteikti ir. Gan zinātnē, gan gatavojoties maratonam svarīgākā ir pacietība un spēja pieņemt neveiksmes kā daļu no procesa. Ne viss izdodas ar pirmo reizi – reizēm jāmaina pieeja, jāpielāgo plāni un vienkārši jāturpina.
To esmu piedzīvojusi abās jomās: zinātnē, kad rezultāti nenāk tik ātri, kā gribētos, un skriešanā, kad traumas vai aizņemtais grafiks liek pārskatīt treniņus vai pat atteikties no kāda starta. Tieši neatlaidība palīdz virzīties uz priekšu arī tad, kad apstākļi nav ideāli.
Kā tu sabalansē treniņus ar darbu laboratorijā / projektos?
Šis vēl joprojām ir izaicinājums ikdienā, jo tā ir piepildīta ne tikai ar darbu zinātnē, bet arī pilna laika maģistra studijām un Jauno Fiziķu skolas nodarbību organizēšanu. Bez plānošanas neiztikt, bet cenšos katrai lietai atrast savu vietu grafikā.
Kā skriešana ietekmē tavu domāšanu vai produktivitāti pētniecībā? Vai tev ir bijušas idejas vai “aha momenti” tieši skrienot?
Skriešana iedod distanci no ikdienas – burtiski un arī domās. Tieši šī distance ļauj paskatīties uz lietām bez steigas un lieka trokšņa.
Bieži tas nozīmē nevis jaunas idejas, bet skaidrību – kas ir svarīgs un kas patiesībā tikai aizņem vietu.
Kā tu jūties maratona pēdējos 10 km? Kā tu pārvari “gribas krīzes” – gan skrējienā, gan projektos?
Maratona pēdējos 10 km vēl neesmu piedzīvojusi – cerams, šogad tas mainīsies. Bet grūtības skrējienos noteikti ir bijušas, un sajūta vienmēr līdzīga – vienā brīdī vairs negribas, bet jāturpina.
Visur ikdienā jau princips nemainās – slepenais ierocis ir sadalīt lielo un grūto (vai tas būtu skrējiens vai darbu saraksts) mazākās daļās. Nedomāt par visu uzreiz, bet tikai par nākamo soli, nākamo kilometru, nākamo uzdevumu. Un tad kaut kā viss lēnam kustas pareizajā virzienā.
Vai tava zinātniskā domāšana ietekmē, kā tu trenējies? Piemēram, vai tu analizē savus treniņu datus (HR, VO2max, temps) vai izmanto kādas konkrētas stratēģijas?
Protams, datu analīze ir svarīga, lai saprastu, kā ķermenis reaģē un kā rīkoties tālāk. Bet dažreiz vienkārši gribas atstāt pulksteni mājās un aiziet paskriet. Arī tajā ir daļa skaistuma.
Vai šogad skriesi arī kādā citā pasākumā (piem. kādā Stirnu Bukā)?
Jā! Jau vairākas sezonas vairoju Fizmatu oranžumu gan Stirnu bukā, gan Noskrien ziemu. Tie ir tie pasākumi, par kuriem ilgi nav jādomā – vienkārši zini, ka gribi tur būt un baudīt atmosfēru.
Kurš maratons tev ir palicis visvairāk atmiņā un kāpēc?
Maratons vēl priekšā – cerams, šogad beidzot būs pirmais. Bet no līdzšinējās pieredzes visvairāk atmiņā palicis pirmais pusmaratons pirms diviem gadiem – tas bija brīdis, kad sapratu, ka varu vairāk, nekā likās.
Un Stirnu buka posmi… tie visi ir sirdij tuvi. Katrs citāds – reizēm grūtāks, reizēm vieglāks, bet vienmēr ar sajūtu, ka esi īstajā vietā.
Ko tu ieteiktu kolēģim, kurš grib sākt skriet? Kā sākt, ja laika ir ļoti maz?
Jāsāk ar mazumiņu – pat skrējiens apkārt mājai vai kvartālam skaitās. Svarīgākais ir nevis distance, bet pats fakts, ka izgāji ārā, jo tā bieži vien ir sarežģītāka daļa. Ja laika ir maz, tad vēl jo svarīgāk ir nesarežģīt – uzvelc kurpes un ej. Kad tas kļūst par ieradumu, pārējais sāk sakārtoties pats.
Ja skrienot klausies mūziku, kas ir tava iecienītākā dziesma?
Šad un tad klausos, jā, bet bieži mēģinu skriet arī bez mūzikas. Garākos skrējienos gan kaut kas fonā noder – tur mani vēl nekad nav pievīlis Fleetwood Mac.
Kas ir viena grāmata, ko ieteiktu citiem?
Manās rokās visbiežāk var atrast kādu fizikas grāmatu, bet esmu diezgan viegli pierunājama uz jebkādu detektīvu – labs sižets un esmu “iekšā”.
Kas ir viens ieradums, kas mainīja tavu dzīvi?
Spēja arī pēc garas un nogurdinošas darba dienas uzvilkt sporta tērpu un vienkārši iziet no mājas. Ne vienmēr gribas, bet gandrīz nekad to nenožēloju.
Tavs nākamais mērķis zinātnē vai skriešanā?
Skriešanā ceru šogad bez traumām iziet cauri treniņu periodam un tiešām noskriet savu pirmo maratonu. Zinātnes darbā ceru uzrakstīt savu pirmo publikāciju.
