Kas ir vajadzīgs, lai spētu noskriet maratonu? Vai gatavošanās tam ir vieglāka ar zinātnisko domāšanu? Uz šiem un citiem jautājumiem gribam rast atbildes, tuvojoties RIMI Rīgas maratonam, kurā Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu (LU CFI) pārstāvēs vairāki mūsu pētnieki.
Par iekšējo cīņu maratona laikā un pastāvīgu atrašanos kustībā gan fiziski, gan mentāli sarunājāmies ar Optisko materiālu laboratorijas laborantu Gustu Agofonovu.
Kā tu īsumā raksturotu savu zinātnisko jomu un ko tu pētī?
Es strādāju ar materiāliem, kas “reaģē” uz apkārtējo pasauli. Konkrētāk pētu bezsvina segnetoelektrisko keramiku, analizējot, kā parauga mikrostruktūra un fāžu sastāvs nosaka tā funkcionālās īpašības un potenciālos pielietojumus.
Kad un kāpēc sāki skriet? Kā pievērsies maratoniem un garajām distancēm?
Skriet es sāku jau no sākumskolas vecuma, kad ēdnīcā pie siltām bulciņām varēja tikt tikai ātrākie. Bet nopietnāk skriešanai kā sportam (nevis tikai pārvietošanās veidam) pievērsos ap 14 gadiem, kad uzsāku nodarboties ar vieglatlētiku. Jau no tā laika skrēju 3000m tikai tāpēc, ka sprintam man nepietika ātruma. Vecāki apdāvināja ar raksturu un izturību, tāpēc pievērsos ne tik dinamiskai, bet diezgan ilgai sevis mocīšanai.
Cik laika nedēļā tu atvēli skriešanai? Kādu distanci un/vai maršrutu parasti skrien?
Nevaru nosaukt konkrētu distanci, tāpēc ka plāns man ir diezgan daudzveidīgs. Skriešanas treniņi iekļauj intervālu skrējienu, garās un lēnākas, dinamiskās un īsās distances, tāpēc grūti minēt vienu skaitli. Skrienu 3 reizes nedēļā un 4 reizes nedēļā nododos spēka treniņiem.
Vai tu redzi paralēles starp zinātnisko darbu un sagatavošanos maratonam? Kas no maratona disciplīnas visvairāk palīdz zinātnē?
Principā abi prasa izturību un spēju pieturēties pie plāna. Es teiktu, ka ir diezgan daudz īpašību, kuras varētu raksturot gan veiksmīgu zinātnieku, gan maratonistu. Bet svarīgākais, manuprāt, ir neatlaidība ceļā uz izaugsmi. Regulārie treniņi ļoti norūda raksturu, kas viennozīmīgi ir nepieciešams darbam zinātnē. Kā arī skriešana man palīdz izvēdināt galvu pēc darba dienas, kas ļauj atnākt svaigam nākamajā rītā.
Kā tu sabalansē treniņus ar darbu laboratorijā / projektos?
Šis balanss man neprasa īpašu piepūli vai motivāciju. Jau vairākus gadus dzīvoju tādā tempā, un tā ir kļuvusi par sava veida rutīnu. Aiziet uz treniņu manā ikdienā ir tikpat svarīga sastāvdaļa kā aiziet gulēt, tāpēc nevaru atklāt kādu īpašu noslēpumu. Manā gadījumā – fake it till you make it. Sastādi plānu un dari tik ilgi, kamēr pierodi.
Kā skriešana ietekmē tavu domāšanu vai produktivitāti pētniecībā? Vai tev ir bijušas idejas vai “aha momenti” tieši skrienot?
Skriešana bieži palīdz restartēties pēc smagas dienas. Es teiktu, ka tā ir sava veida atslodze prātam, kas tiešā veidā uzlabo produktivitāti. Protams, tas ir relatīvi – pēc 30 km skrējiena mana produktivitāte nav īpaši augstā līmenī. Bet skrienot es domāju par to, kā ātrāk tikšu mājās, tāpēc zinātniskajiem atklājumiem trūkst vietas galvā.
Kā tu jūties maratona pēdējos 10 km? Kā tu pārvari “gribas krīzes” – gan skrējienā, gan projektos?
Godīgi sakot, kad pagājušogad skrēju, domāju, ka gals klāt. Tie pēdējie 10 km radīja ļoti divpusīgas sajūtas. No vienas puses – pēc 32 noskrietiem kilometriem likās, ka 10 km ir nieks. No otras puses galvā bija apziņa, ka tā ir vēl apmēram viena stunda skriešanas. Tobrīd es noteikti piedzīvoju savu pirmo maratona krīzi. Bet īpaši daudz variantu nebija, tāpēc nācās cīnīties līdz finišam. Principā tā ir kolosāla pieredze, kas liek saprast, ka visas citas grūtības nemaz nav tik trakas.
Vai tava zinātniskā domāšana ietekmē, kā tu trenējies? Piemēram, vai tu analizē savus treniņu datus (HR, VO2max, temps) vai izmanto kādas konkrētas stratēģijas?
Gribētos teikt, ka es analizēju visus sīkumus, bet tā gluži nav. Protams, pieturos pie tempa, kas ir uzdots konkrētā treniņā, bet neko vairāk. Skriešana man nav tik profesionālā līmenī, lai sekotu sīkākajām lietām. Līdz šim viss strādāja bez īpašas iedziļināšanās, tāpēc nepievērsu uzmanību. Gribētos, lai vismaz kāda dienas daļa neprasītu pārmērīgu domāšanu.
Vai šogad skriesi arī kādā citā pasākumā (piem. kādā Stirnu Bukā)?
Regulāri piedalos arī citos skriešanas pasākumos, šogad noteikti piedalīšos vēl šķēršļu skrējienos ne tikai Latvijā. Esmu secinājis, ka šie pasākumi ir labs iemesls, lai iepazītu jaunus cilvēkus un redzētu jaunas vietas.
Kurš maratons tev ir palicis visvairāk atmiņā un kāpēc?
Ņemot vērā to, ka esmu piedalījies tikai vienā maratonā, man īpaši daudz variantu nav. Bet domāju, ka arī pēc vairākiem maratoniem, pats pirmais būs visspilgtākais, tāpēc ka toreiz izjutu absolūtu emociju ķīseli, ko ir grūti aprakstīt.
Ko tu ieteiktu kolēģim, kurš grib sākt skriet? Kā sākt, ja laika ir ļoti maz?
“Nav laika” ir banālākā atruna, ko var izdomāt. Īpaši, ja cilvēks ir iesācēja līmenī, tad var pietikt ar 20-30 min dienā. Tādas 3 dienas nedēļā, kas nozīmē, ka kopā nedēļā apmēram 1-1,5h sanāk veltīta skriešanai. Es neticu, ka nav iespējams atrast tādu kripatiņu laika, ko atveltīt savai veselībai. Manuprāt, labākā motivācija ir apziņa, ka šī stunda tavā nedēļā var potenciāli pielikt gadus tavam mūžam. Veselā miesā vesels gars, un skriešana ir viens no rīkiem, kā veicināt savas veselības uzlabošanos.
Ja skrienot klausies mūziku, kas ir tava iecienītākā dziesma?
Lai motivētu sevi skriet ātrāk, es parasti skrienu pa tumšām ielām un austiņās ieslēdzu skaņas no šausmu filmām. Uzreiz pazūd nogurums un vēlme apstāties.
Kas ir viena grāmata, ko ieteiktu citiem?
Bēdīgi atzīt, bet neesmu lasījis nevienu grāmatu, kas būtu saistīta ar skriešanu. Bet manā bucket list ir izlasīt kādu Deivida Gogginsa grāmatu. Esmu klausījies viņa podkāstus, un secināju, ka viņa teiktajā var atrast vērtīgas atziņas.
Kas ir viens ieradums, kas mainīja tavu dzīvi?
Es teiktu, ka šis ieradums ir vienmēr atrasties kustībā. Tagad tukšas dienas liekas kā kaut kas nepareizs, tāpēc vienmēr ir vēlme kaut ko darīt – neatkarīgi vai darbā, vai sportā.
Tavs nākamais mērķis zinātnē vai skriešanā?
Globāls mērķis ir piedalīties IRONMAN, kas būtībā ir triatlons – 3,86 km jānopeld, 180,25 km jānobrauc ar riteni un 42,2 km jānoskrien vienā piegājienā. Pagaidām tas liekas diezgan sarežģīti gan laika, gan izmaksu ziņā, tāpēc to es atstāšu savai pusmūža krīzei.
