Zinātne bez robežām

ZINĀTNE BEZ ROBEŽĀM – Dr. Viviana Andrea Claveria Pizarro 

Zinātne bez robežām ir interviju sērija ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) zinātniekiem un darbiniekiem, kuru ikdiena cieši saistīta ar pasauli ārpus Latvijas – vai nu pēc izcelsmes, iegūtās izglītības, vai veicamā darba rakstura. Ar šo stāstu palīdzību vēlamies izcelt institūtu kā daļu no globālā zinātnes tīkla – ekselences centru, kur ģeogrāfiskās robežas nav šķērslis sadarbībai un ideju, pieredzes apmaiņa tiek likta priekšplānā. Šoreiz sarunājamies ar Vivianu Andreu Klaverju Pizarro (Viviana Andrea Claveria Pizarro) par viņas ceļu zinātnē – no lāzeriem, kas manipulē ar sīkām daļiņām, līdz biofizikai un darbam dzīvībai bīstamu asins slimību apkarošanā. 

Kāda ir Jūsu darba specifika? Kādas jomas Jums interesē ārpus tās?  

Šobrīd mans darbs dalās divos galvenajos virzienos. Pirmkārt, es izstrādāju medicīnas ierīces, kas risina asinsrites traucējumus un uzlabo diagnostikas iespējas. Mans mērķis ir radīt instrumentus, kas ir efektīvi, pieejami un uzticami klīniskajā lietošanā.  

Otrkārt, es darbojos fundamentālajā zinātnē, pētot biošķidrumu uzvedību, īpaši to, kā sarkanās asins šūnas un citi mikroskopiski veidojumi pārvietojas asinsritē. Pētu arī to, kā baktērijas orientējas plūsmā, lai izprastu, kā daba ir optimizējusi mehānismus, kas ļauj sasniegt konkrētas vietas organismā. Kopā ar kolēģiem mēs “programmējam” baktērijas, rūpīgi rediģējot to DNS, lai optimizētu pārvietošanos vēža šūnu virzienā. Tas viss tiek veikts, izmantojot LU CFI izstrādātos mikrofluīdikas čipus, kas ļauj atdarināt asinsritei līdzīgus apstākļus. Šī ir sarežģīta problēma, bet tā paver aizraujošas iespējas izprast un nākotnē izmantot šīs dabiskās navigācijas stratēģijas autonomai vēža šūnu identifikācijai. 

Kā sākās Jūsu ceļš zinātnē? Kā tas atveda uz LU CFI? 

Pēc izglītības esmu fizikas inženiere. Sākumā mani piesaistīja teorija, un es strādāju optikas jomā, palīdzot izstrādāt jaunu metodi daļiņu uztveršanai optiskajos tvērējos sadarbībā ar Albertu Ferrando no Valensijas Universitātes. Lai pabeigtu studijas Valensijā, man bija jāveic prakse, kuras laikā man negaidīti bija iespēja apmeklēt lekciju par baktēriju replikāciju. Tā bija mana pirmā saskarsme ar sintētisko bioloģiju – pilnīgi cits lauks cilvēkam no tīrās fizikas –, un tas aizsāka manu interesi par biofiziku.  

Meklējot doktora studiju iespējas, sākotnēji apsvēru Čīli, bet galu galā paplašināju meklējumus uz ārzemēm. Pieteicos kopīgai programmai Vācijā un Francijā, kur arī tiku uzņemta. Tur es patiešām nostiprinājos biofizikā: pirmo reizi eksperimentāli strādāju ar sarkanajām asins šūnām un izmantoju optiskos tvērējus; līdz tam mana saskarsme ar tiem bija tikai teorētiska. Tajā pašā laikā sāku strādāt ar mikrofluīdiku, veidojot sistēmas, kas atdarina kapilārus, artērijas un vēnulas – tieši tāda veida pētījumi, ar ko nodarbojos arī šodien.  

Laika gaitā sapratu, ka visas pamatzināšanas par sarkanajām asins šūnām un asins plūsmas uzvedību var izmantot, lai uzlabotu esošās medicīnas ierīces vai izstrādātu jaunas. Mani atkal pārņēma inženieres gars. Tas aizveda mani uz ASV, kur Džordžijas Tehnoloģiju institūtā kopā ar Davidu Ku izstrādājām “point-of-care” ierīci pacientu trombolītiskā stāvokļa novērtēšanai. Tas notika COVID-19 pandēmijas laikā. Tajā pašā laikā pievienojos arī NIH RADx programmas Inženieru korpusam, iegūstot neatsveramu pieredzi ar ražošanas procesiem, ierīču izvērtēšanu, kā arī cilvēciskajiem faktoriem, piemēram, darba plūsmām un organizatoriskajiem izaicinājumiem. 

Pēc visa šī un vēl perioda Čīlē, kur pirmo reizi strādāju ar baktērijām, nonācu LU CFI. Lai gan mans darbs neatbilst klasiskajai “cietvielu fizikas” definīcijai, institūts ir atvērts starpdisciplinaritātei, kas ļauj man apvienot fiziku, inženieriju un medicīnu, īstenojot savas idejas tieši šeit. 

Kuri trīs vārdi vislabāk raksturo darbu LU CFI un Latvijā? 

Degsme. Esmu ļoti kaismīga par savu darbu un šeit jūtos ārkārtīgi laimīga, jo varu patiesi būt es pati. Varu brīvi piedāvāt idejas – zinātniskas vai attīstības – un radoši tās īstenot. Arī mani kolēģi strādā ar spēcīgu enerģiju un aizrautību – viņi ir jauni, augsti kvalificēti un ļoti motivēti, kas mani iedvesmo un iedrošina. 

Izcilība. Šeit ir lieliska profesionāļu komanda, kas visās jomās strādā augstākajā līmenī – produktu izstrāde, komunikācija, zinātne, idejas un to atbalsts. Šī kopīgā tieksme uz izcilību rada vidi, kas gan stimulē, gan sniedz gandarījumu. 

Iespēja. Lai pārvērstu idejas realitātē, nepieciešams finansējums. Šeit, Latvijā, ir daudz pieejamu iespēju, un dalība Eiropas Savienībā atver vēl vairāk durvju. 

Jau esat iesniegusi projektus FLPP un BioPhoT, kā arī drīzumā iesniegsiet ERC – kā Jūs aprakstītu zinātnieku un pētniecības atbalsta sistēmu LU CFI? 

Institūts ļoti atbalstīja manu dalību ISTH 2025 kongresā šī gada jūnijā, kur man bija gods uzstāties ar prezentāciju. Tā bija mana pirmā “misija” ārzemēs kā LU CFI pārstāvei, un tā man parādīja, cik lielā mērā institūts palīdz zinātniekiem piedalīties starptautiskos pasākumos, augt un veidot kontaktus. Kongresa laikā daudzi kolēģi no visas pasaules man jautāja: “Kāpēc Latvija?” Lepni dalījos ar to, kas padara LU CFI unikālu: plašais instrumentu klāsts, spēcīgā starptautiskā reputācija, izcilības kultūra un dinamiskā zinātniskā kopiena. Kā eksperimentālistei man īpaši svarīga ir piekļuve modernām iekārtām un iespēja sadarboties ar citiem eksperimentālistiem Latvijā. Cilvēki izrādīja lielu interesi apciemot mūs, un daži jau ir iesaistījušies ar mani kopīgu finansējuma pieteikumu sagatavošanā. 

Kopumā ar zinātnieku atbalstu šeit man ir bijusi lieliska pieredze. Ne katra institūcija ir tik apņēmusies palīdzēt pētniekiem sagatavot spēcīgus projektu pieteikumus. Daudzviet tiek gaidīts, ka visu paveiksi pats. Savukārt LU CFI process ir ļoti labi organizēts – tu jūties atbalstīts un zini, ka neesi viens. Ir īsta kopienas sajūta, kas man kā komandas cilvēkam ir ideāla. Kad pirmo reizi ierados, man bija daudz ideju, bet bija nepieciešama palīdzība un padoms, kur tieši pieteikties finansējumam. Kopā ar institūtu mēs izveidojām “ceļa karti” – gan Latvijas, gan Eiropas programmām –, tā kā jau pašā sākumā es sajutu milzīgu atbalstu. 

Kas ir Jūsu nākamais karjeras mērķis? 

Nākamais karjeras mērķis man ir ļoti skaidrs: stiprināt un attīstīt savas pētniecības līnijas. Man liekas, ka katrs zinātnieks vēlas izveidot savu laboratoriju un būt atzīts par saviem ieguldījumiem – tieši pie tā es strādāju. Šobrīd maniem projektiem dažkārt nepieciešams atbalsts ārpus institūta. Lai gan sadarbība ir lieliska lieta, to var būt sarežģīti organizēt, piemēram, ja bieži jābraukā uz citu institūciju tikai viena eksperimenta dēļ. Nākotnē vēlos attīstīt vairāk šādu iespēju tieši LU CFI un panākt, lai institūts būtu pazīstams ar pētījumiem, kurus vadu es. Mūsu Mikro un nano ierīču laboratorija jau ir guvusi atpazīstamību, un esmu apņēmies šo reputāciju stiprināt un paplašināt vēl vairāk. 

Bez tā nākamos desmit un vairāk gadus vēlos veltīt patiesi labai zinātnei. Man tas nozīmē atklājumus, kas ir aizraujoši, unikāli un transformējoši – darbus, kas atbild uz fundamentāliem jautājumiem un vienlaikus pielietojuma līmenī sniedz instrumentus un tehnoloģijas, kas ļauj mums dzīvot labākā pasaulē. 

ZINĀTNE BEZ ROBEŽĀM – Dr. phys. Gints Kučinskis 

Zinātne bez robežām ir interviju sērija ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) zinātniekiem un darbiniekiem, kuru ikdiena cieši saistīta ar pasauli ārpus Latvijas – vai nu pēc izcelsmes, iegūtās izglītības, vai veicamā darba rakstura. Ar šo stāstu palīdzību vēlamies izcelt institūtu kā daļu no globālā zinātnes tīkla – ekselences centru, kur ģeogrāfiskās robežas nav šķērslis sadarbībai un ideju, pieredzes apmaiņa tiek likta priekšplānā. Šoreiz runājam ar Gintu Kučinski par pieredzes uzkrāšanu no pasaules asākajiem prātiem enerģijas materiālu jomā un par to, kā būt virzošajam spēkam pārmaiņām, kuras vēlies redzēt. 

Kā Jūs raksturotu savu zinātnisko specialitāti? Vai ir kādas intereses arī ārpus tās? 

Pasaulei virzoties uz ilgtspējīgāku enerģijas ražošanu un uzglabāšanu, mans ieguldījums ir izstrādāt materiālus un procesus nākamās paaudzes enerģijas uzglabāšanai. Vadu pētniecības laboratoriju, kas specializējas litija jonu un nātrija jonu baterijās, izstrādājot un uzlabojot elektrodmateriālus un pētot materiālu un bateriju elementu novecošanos. Laboratorijā strādājam arī pie saistītām enerģijas tehnoloģijām, piemēram, ūdeņraža ražošanas. Papildus pamata zinātniskajiem uzdevumiem, piemēram, eksperimentu plānošanai, pētnieku uzraudzīšanai un zinātnisko rakstu sagatavošanai, es radītas idejas attīstu konkurētspējīgos projektu pieteikumos. 

Kā Jūsu ceļš zinātnē aizveda ārpus Latvijas? 

Mans ceļš enerģijas uzglabāšanas materiālu jomā sākās LU CFI, kur rakstīju savu bakalaura darbu laikā, kad bateriju pētniecība Latvijā bija atdzimšanas procesā. Turpināju darbu šeit līdz pat doktorantūrai, kad man radās vērtīga iespēja padziļināt savas zināšanas par bateriju materiāliem Maksa Planka Cietvielu pētniecības institūtā Štutgartē, pateicoties Deutsche Bundesstiftung Umwelt stipendijai. 

Pēc promocijas darba man bija skaidrs, ka vēlos turpināt paplašināt zināšanas. Tajā brīdī karjeras turpināšana ārpus Latvijas nebija vien aizraujoša iespēja – tā bija būtiska, lai iegūtu plašāku pieredzi, sadarbotos starptautiski un strādātu ar modernu pētniecības infrastruktūru, kas Latvijā vēl nebija pieejama. Arī pētniecības finansējuma iespējas Latvijā tolaik bija ierobežotas – īpaši jaunajiem zinātniekiem. 

Tādēļ vēl trīsarpus gadus pavadīju kā pēcdoktorantūras pētnieks Maksa Planka institūtā, strādājot augsta līmeņa pētniecības vidē, apgūstot jaunas prasmes un veidojot profesionālo tīklu, kuru aktīvi izmantoju joprojām. 

Kas Jūs atveda atpakaļ uz Cietvielu fizikas institūtu? 

Atgriešanās Latvijā un LU CFI tobrīd nebija viegls lēmums. Motivējošs faktors bija iespēja turpināt darbu jomā, kas mani aizrauj, vienlaikus esot tuvāk draugiem un ģimenei un saglabājot akadēmisko brīvību. 

Neskatoties uz neskaidrību un tolaik ierobežotajiem resursiem, ar kolēģu un ģimenes atbalstu un daudzām darbam veltītām papildu stundām izdevās iegūt pētniecības finansējumu un būtiski paplašināt komandu. Tagad vadu vairāk nekā 25 cilvēku laboratoriju, kas strādā pie bateriju materiālu un ūdeņraža enerģijas tehnoloģiju izstrādes. 

Jāatzīst, ka kopš došanās uz Vāciju 2015. gadā, pētniecības vide Latvijā un LU CFI ir ievērojami uzlabojusies. Šobrīd strādājam ar modernām iekārtām, izbaudām atsaucīgu institucionālo palīdzību un piekopjam arvien starptautiskāku skatījumu. Mūsu laboratorijā ne tikai uzņemam un apmācām Latvijas studentus un pētniekus, bet arī talantus no ārzemēm, un mums ir daudz veiksmīgu sadarbību ar Latvijas un Eiropas pētniecības institūtiem un uzņēmumiem. Skatoties uz šī brīža situāciju “no pagātnes”, man noteikti skaustu iespējas, kas studentiem un jaunajiem profesionāļiem LU CFI pieejamas šobrīd. 

Ja ir viena lieta, ko šī pieredze mani ir iemācījusi – nekad nenovērtē par zemu savu spēju veidot vidi un virzīt nozīmīgas pārmaiņas. 

Kā LU CFI atbalsta zinātniekus (dalība projektos un pasākumos, finansējuma piesaiste, izaugsmes iespējas u.c.)? 

LU CFI nodrošina pētniekiem atbalstošu vidi, piedāvājot spēcīgu administratīvo palīdzību un ļaujot pēc iespējas vairāk koncentrēties uz zinātnisko darbu mūsu projektos balstītajā zinātnes sistēmā. Institūts mudina piedalīties starptautiskos projektos un pasākumos, aktīvi palīdz piesaistīt finansējumu un veicina profesionālo izaugsmi. Svarīgi, ka šeit ir praktiskuma kultūra, ko arī pats cenšos veicināt – lēmumi un atbalsts tiek pieņemti, vadoties pēc tā, kas ir lietderīgi un labāk palīdz sasniegt izvirzītos zinātniskos mērķus. 

Kāds ir Jūsu nākamais mērķis – zinātnē, karjerā vai vienkārši dzīvē? 

Mans pašreizējais mērķis ir turpināt veidot spēcīgu, motivētu pētniecības komandu un stiprināt enerģijas uzglabāšanas jomas ekosistēmu – gan LU CFI ietvaros, gan ārpus tā. Zinu, ka mūsu inovācijām ir potenciāls veiksmīgi pārtapt reālās industriālās tehnoloģijās ar taustāmu pienesumu. 

ZINĀTNE BEZ ROBEŽĀM – Dr. habil. phys. Jevgēnijs Kotomins 

Zinātne bez robežām ir interviju sērija ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) zinātniekiem un darbiniekiem, kuru ikdiena cieši saistīta ar pasauli ārpus Latvijas – vai nu pēc izcelsmes, iegūtās izglītības, vai veicamā darba rakstura. Ar šo stāstu palīdzību vēlamies izcelt institūtu kā daļu no globālā zinātnes tīkla – ekselences centru, kur ģeogrāfiskās robežas nav šķērslis sadarbībai un ideju, pieredzes apmaiņa tiek likta priekšplānā. Šoreiz sarunājamies ar Jevgēniju Kotominu par enerģiju, kas caurstrāvo viņa darbu, un iespējām, ko sniedz atvērtība sadarbībai. 

Kāda ir Jūsu darba specifika, un kā tā ietver sadarbību ar ārvalstu zinātniekiem? 

Esmu teorētiķis – modelēju jaunus, uzlabotus materiālus, galvenokārt enerģētikas vajadzībām: baterijām, kurināmajām šūnām, ūdeņraža ražošanai, optiskajiem logiem kodolsintēzes reaktoriem utt. Starptautiskā sadarbība mums ir ļoti būtiska, lai gūtu panākumus. Pirmkārt, mēs izmantojam jaunākos un efektīvākos datormodelēšanas rīkus, kas izstrādāti Itālijā un Austrijā. Otrkārt, mums ir piekļuve ārvalstu superdatoriem. Treškārt, tā palīdz būt informētiem par aktuālākajām problēmām. Esmu strādājis vairākās valstīs (ASV, Kanādā, Itālijā, Dānijā, Krievijā, Kazahstānā), un pēdējos 25 gadus – pārsvarā Vācijā. Visos gadījumos mūsu zināšanas bija savstarpēji papildinošas un nesa abpusēju labumu. Piemēram, Maksa Planka Cietvielu fizikas institūtā mēs veicām un joprojām veicam modelēšanu un prognozējam jaunus protonus vadošos katodus un elektrolītus jauniem kurināmo šūnu veidiem, kurus sintezēja un testēja vietējie eksperimentālisti, bet īpaši koncentrējoties uz reakcijas mehānismu izpratni, kas eksperimentāli bieži nav nosakāma. Šāda datoru atbalstīta sadarbība ļauj mums optimāli izstrādāt jaunus efektīvus materiālus un ierīces. 

Kas jūsuprāt ir LU CFI stiprās puses? 

Mūsu institūts ir viens no Eiropas līderiem materiālzinātnē – ar lielu uzkrāto pieredzi –, tai skaitā arī teorētiskajā modelēšanā, kurā esam atvērti auglīgai sadarbībai. 

Kā LU CFI veicina starptautisko sadarbību? 

Viens no efektīvākajiem veidiem ir starptautiskie projekti (piemēram, COST, Apvārsnis, ERA-NET), kuros vairākas pētniecības grupas no dažādām valstīm papildina cita citu. Pašlaik esam iesaistīti vairākos šādos projektos – mēs teorētiski modelējam materiālus un izvirzām prognozes, Slovēnijas partneri sintezē šos nanomateriālus, bet Taivānas partneri testē fotostimulētas ūdeņraža ražošanas efektivitāti. Šīs sadarbības rezultātā esam izstrādājuši jaunus, efektīvus fotokatalizatorus un publicējuši augstas kvalitātes zinātniskos rakstus. 

Kā LU CFI atbalsta zinātniekus – gan vietējos, gan ārvalstu (dalība projektos un pasākumos, atbalsts finansējuma piesaistē, izaugsmes iespēju veicināšana u.c.)? 

Jaunie zinātnieki tiek laipni aicināti piedalīties lielākajā daļā pētniecības projektu – tas pat ir viens no nosacījumiem, lai iegūtu Latvijas Zinātnes padomes finansējumu. Manuprāt, ja Izglītības un zinātnes ministrija nodrošinātu atbilstošu finansiālu atbalstu, LU CFI varētu kļūt par pētniecības centru, kur jaunie ārvalstu zinātnieki ar stipendijām varētu ierasties uz vairākiem mēnešiem, lai veiktu kopīgus pētījumus. Manas karjeras sākumā ļoti nozīmīgs bija šāds starpdisciplinārais materiālu centrs Rietumu Ontario universitātē Kanādā, kur guvu neatsveramu pieredzi. 

ZINĀTNE BEZ ROBEŽĀM – Dr. phys. Maira Elksne 

Zinātne bez robežām ir interviju sērija ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) zinātniekiem un darbiniekiem, kuru ikdiena cieši saistīta ar pasauli ārpus Latvijas – vai nu pēc izcelsmes, iegūtās izglītības, vai veicamā darba rakstura. Ar šo stāstu palīdzību vēlamies izcelt institūtu kā daļu no globālā zinātnes tīkla – ekselences centru, kur ģeogrāfiskās robežas nav šķērslis sadarbībai un ideju, pieredzes apmaiņa tiek likta priekšplānā. Šoreiz sarunājamies ar Mairu Elksni par zināšanu atgriešanu mājās un to, cik svarīgi ir zinātnei radīt risinājumus reāliem dzīves izaicinājumiem. 

Kā Jūs raksturotu savu zinātnisko specialitāti? Vai ir kādas intereses arī ārpus tās? 

Nanoražošana – īsumā tas nozīmē struktūru un ierīču veidošanu nanometru mērogā (miljardu reižu mazāku par metru). Mani ļoti iedvesmo darbs ar struktūrām, kas, lai gan var būt neticami mazas, spēj virzīt neticamu tehnoloģisko progresu, piemēram, elektronikā un kvantu fizikā. 

Kā Jūsu ceļš zinātnē aizveda ārpus Latvijas? 

Bakalaura studijām izvēlējos matemātiku un fiziku Lielbritānijā, jo mani vienmēr ir interesējis, kā darbojas pasaule. Pēcāk, mana projekta vadītāja iedrošināta, pieteicos un ieguvu doktora stipendiju Glāzgovas universitātē, lai Džeimsa Vata Nanoražošanas centrā veidotu gallija nitrīda elektroniku. Tajā laikā arī strādāju kā pasniedzēja asistente maģistra kursā par nanoražošanu. Kad ieguvu doktora grādu, man piedāvāja pārņemt šī kursa pasniegšanu, vienlaikus turpinot pētījumus – ar prieku to pieņēmu. Pēc tam strādāju vēl divos pētījumu projektos, kas saistīti ar pusvadītāju elektroniku – viens no tiem bija lielisks piemērs sadarbībai starp industriju un akadēmisko vidi, un šīs sadarbības nozīmi uzsveru joprojām. 

Kas Jūs atveda atpakaļ uz LU CFI? 

Es vienmēr zināju, ka kādudien gribu atgriezties Latvijā, un, kad šis plāns sāka īstenoties un sāku meklēt darbu, mani ļoti iepriecināja atklājums, ka Latvijā ir tīrtelpas – tieši šeit, LU CFI. Protams, vēlējos pielietot savu pieredzi un turpināt pētījumus, tādēļ biju patiesi gandarīta, ka arī Latvija attīstās šajā virzienā. 

Kā LU CFI atbalsta zinātniekus (dalība projektos un pasākumos, finansējuma piesaiste, izaugsmes iespējas u.c.)? 

Manā pieredzē ISSP UL ļoti atbalsta pētniekus dalībai konkurētspējīgos zinātnes projektos, nodrošinot administratīvo, juridisko un zinātnisko atbalstu. Tāpat institūts veicina zinātnieku piedalīšanos konferencēs un tīklošanās pasākumos, kas dod iespējas gan pētnieku personīgai izaugsmei, gan jaunu darbības virzienu attīstīšanai institūtā. 

Kāds ir Jūsu nākamais mērķis – zinātnē, karjerā vai vienkārši dzīvē? 

Mans nākamais mērķis ir panākt, lai mūsu zinātniskais darbs sniegtu nozīmīgu, reālu ietekmi. Kā jau minēju – esmu redzējusi, ko spēj sasniegt veiksmīga sadarbība starp zinātni un industriju. Tieši tāpēc aktīvi iesaistos iniciatīvās, piemēram, BioPhoT projektu konkursos, kuros jau no sākuma tiek prioritizēti praktiski rezultāti un ieguvumi industrijai.

ZINĀTNE BEZ ROBEŽĀM – Timurs Safiuļins 

Zinātne bez robežām ir interviju sērija ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) zinātniekiem un darbiniekiem, kuru ikdiena cieši saistīta ar pasauli ārpus Latvijas – vai nu pēc izcelsmes, iegūtās izglītības, vai veicamā darba rakstura. Ar šo stāstu palīdzību vēlamies izcelt institūtu kā daļu no globālā zinātnes tīkla – ekselences centru, kur ģeogrāfiskās robežas nav šķērslis sadarbībai un ideju, pieredzes apmaiņa tiek likta priekšplānā. Šoreiz runājam ar Timuru Safiuļinu par pētnieku darba atbalstīšanu un labas komunikācijas vērtību zinātnes pasaulē. 

Kā Jūs raksturotu savu specialitāti LU CFI? Vai ir kādas zinātnes jomas, kas sevišķi interesē? 

Manuprāt, mans darbs ir palīdzēt zinātniekiem,  un reizēm vienkārši iedrošināt viņus, kad ceļš šķiet grūts. Neviena diena nav vienāda, vienu brīdi koordinēju projektus, piemēram SWEB un FeLow-D, un nākamajā – atbalstu jaunu inovāciju pieteikumus dažādās laboratorijās. Organizēju pasākumus, uzņemu starptautiskos viesus, meklēju iespējas paplašināt institūta partneru loku. Ir teiciens – jo vairāk valodu zini, jo bagātāks esi. Te ir līdzīgi, tikai ceru, ka no tā man neveidosies šķeltā personība! 

Runājot par zinātni, esmu bezgalīgi ziņkārīgs. Mana izglītība ir ekonomikā, tādēļ darbs šeit bieži vien šķiet kā ienākšana pasaulē, kas pilna ar brīnumiem un maģiju. Īpaši aizrauj pētniecības praktiskā puse un tas brīdis, kad idejas pārtop reālās pārmaiņās. Kā nirējam man ir īpaša interese par jūras un zemūdens tehnoloģijām, it īpaši par robotiku un zemūdens komunikāciju. 

Kā Jūsu ceļš aizveda ārpus Latvijas? 

Tas viss sākās 2009. gadā, kad studēju bakalaura programmā un devos Erasmus apmaiņā uz Ģentes Universitāti. Tajā brīdī pat iedomāties nevarēju, cik bieži nākotnē atgriezīšos Beļģijā. Pēc studiju beigām mana karjera dabiski aizvirzījās uz projektu vadību, galvenokārt starptautiskā ievirzē. Kādu laiciņu gandrīz pusi no sava laika pavadīju ceļā, un galu galā apceļoju visas ES valstis. Pārstāvēju Rīgu vairākos pilsētattīstības tīklos, tostarp Energy Cities un Eurocities, kas sniedza unikālu iespēju iepazīt darba kultūru ārpus Latvijas. Kopš 2018. gada esmu arī ANO UNECE ekspertu grupas dalībnieks. Darbs ar cilvēkiem no tik daudzām valstīm ir iemācījis lasīt “starp rindiņām” biznesa kultūrā, ātri atrast kopīgu valodu un koncentrēties uz rezultātiem. Katra valsts sniedz savu mācību, un vienmēr ir veids, kā labāko no tām atvest mājās.  

Kas Jūs atveda atpakaļ uz Cietvielu fizikas institūtu? 

Ļoti vienkārši – vēlme darīt kaut ko nozīmīgu savas valsts un cilvēku labā. Ticu, ka ieguldījums zinātnē, īpaši jaunajos pētniekos, ir viens no spēcīgākajiem veidiem, kā stiprināt valsts ekonomiku. Esmu pārliecināts, ka ar pareizu pieeju Latvija var ieņemt būtisku vietu Eiropas zinātnes kartē. LU CFI ir viss nepieciešamais, lai to sasniegtu, un mūsu moto “Degsme virza progresu” to lieliski iemieso.  

Kā LU CFI atbalsta savus darbiniekus (dalība projektos un pasākumos, finansējuma piesaiste, izaugsmes iespējas u.c.)? 

Pēdējos gados ir jūtams īsts pavērsiens. Šī ir pirmā darba vieta, kur iniciatīva ne tikai tiek pieņemta, bet arī patiesi iedrošināta. Mums ir lieliska, daudzveidīga komanda ar vienotu mērķi, un esam gatavi palīdzēt jebkurā posmā – no skaidras ceļa kartes izveides idejai līdz pašam pieteikumam un tā īstenošanai no laboratorijas līdz tirgum. Esmu pārliecināts, ka LU CFI ir vieta, kur tevi iedrošina augt, kur valda atklātība, īsta sadarbība un kur cilvēki iedzīvina idejas.  

Kāds ir Jūsu nākamais mērķis – karjerā, zinātnē vai vienkārši dzīvē? 

Projekti ir mana māksla, tāpēc tuvākais mērķis ir piesaistīt LU CFI jaunus ERC un EIC Pathfinder grantus. Redzēsim, kurš pienāks pirmais. Nākotnē vēlos atstāt ko paliekošu Latvijas zinātnei. Ja neizdosies pavisam jauns virziens, tad labprāt dalītos ar uzkrāto pieredzi, varbūt uzrakstot praktisku rokasgrāmatu par veiksmīgu projektu pieteikumu sagatavošanu vai fizikas rokasgrāmatu lasītājiem ārpus STEM jomas… vai pat apvienojot abus vienā. 

ZINĀTNE BEZ ROBEŽĀM – Dr. chem. Anna Pidluzhna 

Zinātne bez robežām ir interviju sērija ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) zinātniekiem un darbiniekiem, kuru ikdiena cieši saistīta ar pasauli ārpus Latvijas – vai nu pēc izcelsmes, iegūtās izglītības, vai veicamā darba rakstura. Ar šo stāstu palīdzību vēlamies izcelt institūtu kā daļu no globālā zinātnes tīkla – ekselences centru, kur ģeogrāfiskās robežas nav šķērslis sadarbībai un ideju, pieredzes apmaiņa tiek likta priekšplānā. Šoreiz sarunājamies ar Annu Pidlužnu (Anna Pidluzhna) par zinātnes noslēpumu atklāšanu un ķīmiķa nozīmi fizikas institūtā. 

Kā Jūs raksturotu savu zinātnisko specialitāti? Vai ir kādas zinātnes jomas, kas sevišķi interesē? 

Pēc izglītības un sirds aicinājuma esmu ķīmiķe, kas strādā pie divām atšķirīgām jomām – litija jonu baterijas un LEEC un OLED tehnoloģijas. Īpaši aizraujošs man šķiet šo jomu ciešā sasaiste ar enerģijas transformāciju. Vai tā būtu enerģijas uzkrāšana vai tās pārveidošana gaismā – pamatā esošā ķīmija ir vienlaikus sarežģīta un eleganta, un ar to ir ļoti interesanti strādāt. 

Ārpus pamata pētniecības man vienmēr interesē tas, kā darbojas sistēmas – sākot no materiāliem un mehānismiem līdz sociālajai dinamikai un radošajiem procesiem. Vēlme izprast, kā lietas darbojas – zinātnē vai ārpus tās – mani nepārtraukti iedvesmo. 

Kā sākās Jūsu ceļš zinātnē? 

Manu interesi par zinātni aizsāka jau iedzimta aizraušanās ar mīklu risināšanu un vēlme atklāt, kas “lācītim vēderā”. Vienmēr esmu ar prieku lasījusi grāmatas, īpaši tādus stāstus, kuros nepieciešama loģika un neatlaidība, lai atklātu slēpto patiesību. Šāda domāšana dabiski aizveda zinātnē – pētīt parādības, analizēt datus un censties saprast sarežģītas sistēmas. 

Kas mani fascinēja pašā sākumā un fascinē joprojām, ir fakts, ka zinātne nav tikai par atbilžu atrašanu, bet arī par pareizo jautājumu uzdošanu. Šī struktūras, radošuma un atklājumu kombinācija mani piesaistīja un turpina virzīt uz priekšu. 

Kas Jūs atveda uz LU CFI? 

Pārcelšanās uz Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu notika zinātkāres un iespēju krustpunktā. Es meklēju vietu, kur varētu risināt sarežģītas materiālzinātnes problēmas, vienlaikus esot daļai no atbalstošas un starpdisciplināras kopienas. LU CFI piedāvā tieši to – mūsdienīgu infrastruktūru, piekļuvi modernām iekārtām un vidi, kas veicina sadarbību un starptautisko pieredzes apmaiņu. 

Pašlaik esmu daļa no Horizon Europe projekta NoVOC (Grant No. 101069612), kura mērķis ir izstrādāt videi draudzīgākas un ilgtspējīgākas bateriju ražošanas tehnoloģijas. Dalība šādos projektos manam darbam piešķir reālu nozīmīgumu un cieši saskan ar institūta misiju. 

Kā LU CFI atbalsta zinātniekus (dalība projektos un konferencēs, finansējuma piesaiste, izaugsmes iespējas u.c.)? 

Institūts aktīvi atbalsta pētniekus daudzos veidos – sākot no piemērotu finansējuma programmu identificēšanas un starptautisko partnerību veicināšanas līdz iespējām prezentēt pētījumus un profesionāli augt. 

Šeit valda arī atvērtības un mentorēšanas kultūra, kas atvieglo sarežģītu projektu īstenošanu un jaunu ideju izpēti. LU CFI mudina iesaistīties sadarbības pētniecības struktūrās un sniedz praktisku atbalstu ceļojumiem uz konferencēm, projektu pieteikumu sagatavošanai un prasmju attīstībai – viss, kas ir būtiski zinātniskajai izaugsmei. 

Kāds ir Jūsu nākamais mērķis – karjerā, zinātnē vai vienkārši dzīvē? 

Neiedziļinoties garās, zinātniskās detaļās, teikšu tikai, ka mans nākamais mērķis ir padziļināt zinātnisko izcilību – gan manējo, gan institūta –, kā arī stiprināt mana darba ietekmi uz sabiedrību.