1. februārī Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) Cietvielu elektronisko struktūru datormodelēšanas laboratorijas vadošais pētnieks un Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķis Roberts Eglītis aizvadīja apaļu 60 gadu jubileju. Karjeras laikā viņš veicis svarīgus pētījumus teorētiskajā cietvielu fizikā, pielietojot modernās datorsimulāciju metodes, un par savu zinātnisko devumu saņēmis vairākus apbalvojumus.
Sveicot Robertu Eglīti svētkos, aicinājām viņu uz īsu interviju, lai runātu par viņa pirmsākumiem zinātnē un tālāko karjeras attīstību, kā arī par iedvesmas rašanu ārpus tieša pētniecības darba.
Kā Jūs raksturotu savu darbu?
Principā, izmantojot kvantu mehāniku un kvantu ķīmijas programmas, es veicu aprēķinus, lai atklātu jaunus materiālus un noskaidrotu materiālu īpašības. Piemēram, viens no maniem nozīmīgākajiem pētījumiem bija, kad aprēķināju, ka teorētiski ir iespējams izveidot jauna tipa bateriju, kas darbojas ar augstāku spriegumu, salīdzinot ar eksistējošajām tehnoloģijām. Par šo atklājumu esmu arī vairākkārt apbalvots.
Kā aizsākās Jūsu ceļš zinātnē?
Interese jau bija skolas gados, kad uzvarēju dažādos ar matemātiku saistītos konkursos un veiksmīgi piedalījos Latvijas un Baltijas mēroga olimpiādēs. Bet būtībā ceļš un karjera zinātnē sākās ar studijām Latvijas Universitātes “fizmatos”. Otrā kursa laikā sāku strādāt tepat LU CFI. Ar laiku man piedāvāja mācīties doktorantūrā, turpinot darbu institūtā. Pēc doktora darba izstrādes Jevgēnija Kotomina vadībā man palaimējās – lai gan cik nu palaimējās, es arī labi strādāju – un es izmantoju iespēju 15 gadus strādāt ārzemēs. Strādāju pasaules vadošajos pētniecības centros Vācijā, kā arī Rutgersa universitātē Ņūdžersijā un arī Singapūrā.
Kas Jums sniedz gandarījumu par zinātnisko darbu?
Man gandarījumu zinātnē sniedz zināms sacensību elements. Piemēram, pēc Hirša indeksa, kas ir viens no galvenajiem parametriem zinātnieku novērtēšanā, starp Latvijas fiziķiem ierindojos pirmajā vietā ar Hirša indeksu 45. Tas ir tāds sportisks elements, kas man ir diezgan svarīgs – agrāk nodarbojos ar vieglatlētiku un biju Latvijas čempions barjerskriešanā, bet nu esmu dedzīgi pievērsies šaha spēlei. Protams, gandarījumu sniedz arī darbs ārzemēs, kur man ir bijusi iespēja strādāt ar pasaules līmeņa pētniekiem un Nobela prēmija laureātiem, un labi zinātniskie raksti, kurus citē un aktīvi izmanto.
Ko Jūs vēlētos mainīt akadēmijā vai zinātnes pasaulē kopumā?
Tā droši vien būtu zinātnes finansēšana, kas šobrīd šķiet haotiska. Gadiem strādājot ārzemēs, spēju veiksmīgi atrast darbu vienu pēc otra, un tur arī novēroju labu praksi. Piemēram, Vācijā pētniekiem ir pastāvīgas pozīcijas, kur cilvēks vienkārši saņem algu – es, 6 gadus tur strādājot, varēju nesatraukties par zinātnisko projektu rakstīšanu un varēju nodoties lekciju lasīšanai studentiem un zinātnisko rakstu sacerēšanai. Amerikā tas ir līdzīgi. Toties šeit pusi laika jāvelta projektiem.
Ko sabiedrībai vajadzētu labāk saprast par zinātniekiem?
Man liekas, ka sabiedrība bieži raugās uz zinātniekiem mazliet ironiski, pārspīlēti. Tas pieņēmums varētu būt, ka zinātnieks vien sēž laboratorijā un darbojas ar kādu iekārtu. Bet, tāpat kā, piemēram, pilotam vai taksistam, tas vienkārši ir darbs, ārpus kura zinātnieki nav diži savādi īpatņi.
Ko novēlat citiem zinātniekiem?
Turpināt nodarboties ar zinātni! Un rakstīt izcilus zinātniskos rakstus, lai tie tiktu publicēti pasaules vadošajos žurnālos – tas bija galvenais iemesls, kāpēc varēju vairākus gadus strādāt ārzemju pētniecības centros, tāpēc aicinātu kolēģus nevis aizrauties ar visu ap zinātni eksistējošo, bet nodoties kārtīgam darbam savā nozarē.
