Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) ir izdevusi savu ikgadējo gadagrāmatu – plašu pārskatu par Latvijas zinātnes attīstību, sasniegumiem, izaicinājumiem un nākotnes iecerēm. Izdevumā apkopoti dažādu zinātnisko institūciju vadītāju un pārstāvju skatījumi uz zinātnes procesiem valstī. Starp autoriem ir arī Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) vadošais pētnieks Vladimirs Pankratovs, kurš skaidro dārgmetālu atgūšanas nozīmi no nolietotās elektronikas. Dalāmies ar nelielu fragmentu no raksta.
Visbiežāk no elektronikas atkritumiem atgūst zeltu(Au), sudrabu (Ag) un pallādiju (Pd). Dažos gadījumos tiek minēts arī platīns (Pt). Šie metāli ir īpaši vērtīgi dēļ augstās tirgus cenas, ķīmiskās stabilitātes, elektriskās vadītspējas un plašā pielietojuma elektronikā, automobiļu rūpniecībā un juvelierizstrādājumu ražošanā.
Dārgmetālu atgūšanai tiek izmantotas gan tradicionālās, gan jaunākas un videi draudzīgākas tehnoloģijas. Tradicionālās metodes – piemērām, pirometalurģija, cianīda lakas un halogēnu izmantošana – nodrošina noteiktu efektivitātes līmeni, taču bieži ir saistītas ar lielu enerģijas patēriņu, bīstamiem izmešiem un ievērojamām izmaksām.
Pirometalurģija jeb kausēšana ir komerciāli dominējoša metode; tomēr tās trūkumi ir augsts enerģijas patēriņš, zema selektivitāte un toksisku vielu izdalīšanās. Cianīda metodes ir efektīvas, bet ļoti toksiskas un rada ievērojamu piesārņojumu. Halogēnu (hlora, broma, joda) izmantošana arī rada riskus, jo nepieciešams specializēts aprīkojums un pastāv riski saistībā ar bīstamām noplūdēm. Alternatīvie reaģenti, piemēram, tiosulfāts vai tiokarbamīds, ir mazāk kaitīgi videi, taču mazāk efektīvi un prasa sarežģītāku procesa vadību.
Savukārt jaunākās tehnoloģijas piedāvā nozīmīgas priekšrocības. Hidrometalurģija ļauj selektīvi izskalot metālus no cietās frakcijas un atdalīt tos no šķīdumiem, izmantojot jonu apmaiņu vai ekstrakcijas metodes. Biometalurģija izmanto mikroorganismus metālu atgūšanai, samazinot enerģijas patēriņu, lai gan process ir lēns.
Īpaši daudzsološa ir elektroķīmiskā hlorinēšana ar maiņstrāvu, kurā hlors tiek in-situ radīts vienā reaktorā, tādējādi izvairoties no nepieciešamības saražot, transportēt un uzglabāt hloru. Šī metode ir videi droša, energoefektīva un nodrošina augstu metālu atgūšanas līmeni, piemēram: zeltu līdz 86,3%, varu līdz 95,2% un sudrabu līdz 100%.
Raksta turpinājumā autors skaidro, kā šīs jaunās metodes var ietekmēt globālo tirgu un resursu ilgtspēju, kā arī to, kā Latvija sniedz ieguldījumu tehnoloģiju attīstībā šajā jomā.
