Zinātne bez robežām ir interviju sērija ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) zinātniekiem un darbiniekiem, kuru ikdiena cieši saistīta ar pasauli ārpus Latvijas – vai nu pēc izcelsmes, iegūtās izglītības, vai veicamā darba rakstura. Ar šo stāstu palīdzību vēlamies izcelt institūtu kā daļu no globālā zinātnes tīkla – ekselences centru, kur ģeogrāfiskās robežas nav šķērslis sadarbībai un ideju, pieredzes apmaiņa tiek likta priekšplānā. Šoreiz runājam ar Reini Ignatānu par degsmi un pratību, kas nepieciešama darbā, kur jāsaskata ar neapbruņotu aci nesaskatāmais.
Kā Jūs raksturotu savu zinātnisko specialitāti? Vai ir kādas intereses arī ārpus tās?
Mana specialitāte ir sarežģītu in situ eksperimentu veikšana, izmantojot elektronu staru un rentgena instrumentus. Mana doktora disertācija bija balstīta uz eksperimentiem transmisijas elektronu mikroskopā (TEM), kur FIB (focused ion beam) sagatavotiem paraugiem tiek pielikts elektriskais lauks. Man patīk arī teorētiskie aprēķini un eksperimentu modelēšana. Pavisam nesen esmu pievērsies viļņu optikai un ar to saistītiem mērījumiem – kopā ar studentI manā vadībā izveidojām galda izmēra lāzera interferometru, kas spēj izmērīt svārstības ar aptuveni 1 pikometra amplitūdas izšķirtspēju. Tas ir attālums, kas ir simt miljonu reižu mazāks par vidējo cilvēka mata biezumu.
Kā Jūsu ceļš zinātnē aizveda ārpus Latvijas?
Maģistra grādu ieguvu Latvijas Universitātē, taču doktorantūru šeit neturpināju – godīgi sakot, biju mazliet noguris no studijām, tāpēc paņēmu divu gadu pārtraukumu. Šajā laikā turpināju darbu LU CFI, kur aizvien vairāk iedziļinājos elektronu mikroskopijas pasaulē. Šī pieredze man ļoti palīdzēja, kad uzsāku doktora studijas EPFL (École polytechnique fédérale de Lausanne), Šveicē, kur bija iespēja veikt daudz sarežģītu, bet aizraujošu eksperimentu ar dažādiem elektronu mikroskopiem.
Kas Jūs atveda atpakaļ uz Cietvielu fizikas institūtu?
Doktora studiju laikā iepazinos ar Līgu, kas tagad ir mana sieva – tieši viņas dēļ atgriezos Latvijā. Turklāt mans draugs Dr. Krišjānis Šmits uzzināja, ka drīz beigšu studijas un būšu atpakaļ, tāpēc piedāvāja man darbu Mikroskopijas laboratorijā – ar prieku pieņēmu šo piedāvājumu.
Kuri trīs vārdi vislabāk raksturo darbu LU CFI?
Rīts – pamirkšķini – vakars. Protams, jokoju, bet šie vārdi labi ilustrē, ka darbs LU CFI sniedz daudz iespēju sekot savām interesēm un izmēģināt jaunas lietas, liekot dienām paskriet nemanītām, bet ļoti piepildītām.
Kā LU CFI atbalsta zinātniekus (dalība projektos un pasākumos, finansējuma piesaiste, izaugsmes iespējas u.c.)?
Institūts bieži rīko seminārus par dažādām tēmām – piemēram, par veiksmīgu grantu pieteikumu sagatavošanu un iesniegšanu. Šādas aktivitātes, manuprāt, dažkārt netiek pietiekami novērtētas, jo – pēc personīgās pieredzes – nav daudz institūciju, kas tik aktīvi palīdzētu pētniekiem augt un attīstīties.
Kāds ir Jūsu nākamais mērķis – zinātnē, karjerā vai vienkārši dzīvē?
Nesen kļuvu par tēvu, tāpēc šobrīd galvenokārt domāju, kā izaudzināt mazu cilvēciņu. Es būtu ļoti priecīgs, ja viņa izaugtu tikpat zinātkāra kā es (vai vēl vairāk) – manuprāt, tas būtu izcils sasniegums.
Iepazīsti citus zinātniekus "Zinātne bez robežām" intervijās
