Zinātne bez robežām ir interviju sērija ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) zinātniekiem un darbiniekiem, kuru ikdiena cieši saistīta ar pasauli ārpus Latvijas – vai nu pēc izcelsmes, iegūtās izglītības, vai veicamā darba rakstura. Ar šo stāstu palīdzību vēlamies izcelt institūtu kā daļu no globālā zinātnes tīkla – ekselences centru, kur ģeogrāfiskās robežas nav šķērslis sadarbībai un ideju, pieredzes apmaiņa tiek likta priekšplānā. Šoreiz sarunājamies ar Vivianu Andreu Klaverju Pizarro (Viviana Andrea Claveria Pizarro) par par viņas ceļu zinātnē – no lāzeriem, kas manipulē ar sīkām daļiņām, līdz biofizikai un darbam dzīvībai bīstamu asins slimību apkarošanā.
Kāda ir Jūsu darba specifika? Kādas jomas Jums interesē ārpus tās?
Šobrīd mans darbs dalās divos galvenajos virzienos. Pirmkārt, es izstrādāju medicīnas ierīces, kas risina asinsrites traucējumus un uzlabo diagnostikas iespējas. Mans mērķis ir radīt instrumentus, kas ir efektīvi, pieejami un uzticami klīniskajā lietošanā.
Otrkārt, es darbojos fundamentālajā zinātnē, pētot biošķidrumu uzvedību, īpaši to, kā sarkanās asins šūnas un citi mikroskopiski veidojumi pārvietojas asinsritē. Pētu arī to, kā baktērijas orientējas plūsmā, lai izprastu, kā daba ir optimizējusi mehānismus, kas ļauj sasniegt konkrētas vietas organismā. Kopā ar kolēģiem mēs “programmējam” baktērijas, rūpīgi rediģējot to DNS, lai optimizētu pārvietošanos vēža šūnu virzienā. Tas viss tiek veikts, izmantojot LU CFI izstrādātos mikrofluīdikas čipus, kas ļauj atdarināt asinsritei līdzīgus apstākļus. Šī ir sarežģīta problēma, bet tā paver aizraujošas iespējas izprast un nākotnē izmantot šīs dabiskās navigācijas stratēģijas autonomai vēža šūnu identifikācijai.
Kā sākās Jūsu ceļš zinātnē? Kā tas atveda uz LU CFI?
Pēc izglītības esmu fizikas inženiere. Sākumā mani piesaistīja teorija, un es strādāju optikas jomā, palīdzot izstrādāt jaunu metodi daļiņu uztveršanai optiskajos tvērējos sadarbībā ar Albertu Ferrando no Valensijas Universitātes. Lai pabeigtu studijas Valensijā, man bija jāveic prakse, kuras laikā man negaidīti bija iespēja apmeklēt lekciju par baktēriju replikāciju. Tā bija mana pirmā saskarsme ar sintētisko bioloģiju – pilnīgi cits lauks cilvēkam no tīrās fizikas –, un tas aizsāka manu interesi par biofiziku.
Meklējot doktora studiju iespējas, sākotnēji apsvēru Čīli, bet galu galā paplašināju meklējumus uz ārzemēm. Pieteicos kopīgai programmai Vācijā un Francijā, kur arī tiku uzņemta. Tur es patiešām nostiprinājos biofizikā: pirmo reizi eksperimentāli strādāju ar sarkanajām asins šūnām un izmantoju optiskos tvērējus; līdz tam mana saskarsme ar tiem bija tikai teorētiska. Tajā pašā laikā sāku strādāt ar mikrofluīdiku, veidojot sistēmas, kas atdarina kapilārus, artērijas un vēnulas – tieši tāda veida pētījumi, ar ko nodarbojos arī šodien.
Laika gaitā sapratu, ka visas pamatzināšanas par sarkanajām asins šūnām un asins plūsmas uzvedību var izmantot, lai uzlabotu esošās medicīnas ierīces vai izstrādātu jaunas. Mani atkal pārņēma inženieres gars. Tas aizveda mani uz ASV, kur Džordžijas Tehnoloģiju institūtā kopā ar Davidu Ku izstrādājām “point-of-care” ierīci pacientu trombolītiskā stāvokļa novērtēšanai. Tas notika COVID-19 pandēmijas laikā. Tajā pašā laikā pievienojos arī NIH RADx programmas Inženieru korpusam, iegūstot neatsveramu pieredzi ar ražošanas procesiem, ierīču izvērtēšanu, kā arī cilvēciskajiem faktoriem, piemēram, darba plūsmām un organizatoriskajiem izaicinājumiem.
Pēc visa šī un vēl perioda Čīlē, kur pirmo reizi strādāju ar baktērijām, nonācu LU CFI. Lai gan mans darbs neatbilst klasiskajai “cietvielu fizikas” definīcijai, institūts ir atvērts starpdisciplinaritātei, kas ļauj man apvienot fiziku, inženieriju un medicīnu, īstenojot savas idejas tieši šeit.
Kuri trīs vārdi vislabāk raksturo darbu LU CFI un Latvijā?
Degsme. Esmu ļoti kaismīga par savu darbu un šeit jūtos ārkārtīgi laimīga, jo varu patiesi būt es pati. Varu brīvi piedāvāt idejas – zinātniskas vai attīstības – un radoši tās īstenot. Arī mani kolēģi strādā ar spēcīgu enerģiju un aizrautību – viņi ir jauni, augsti kvalificēti un ļoti motivēti, kas mani iedvesmo un iedrošina.
Izcilība. Šeit ir lieliska profesionāļu komanda, kas visās jomās strādā augstākajā līmenī – produktu izstrāde, komunikācija, zinātne, idejas un to atbalsts. Šī kopīgā tieksme uz izcilību rada vidi, kas gan stimulē, gan sniedz gandarījumu.
Iespēja. Lai pārvērstu idejas realitātē, nepieciešams finansējums. Šeit, Latvijā, ir daudz pieejamu iespēju, un dalība Eiropas Savienībā atver vēl vairāk durvju.
Jau esat iesniegusi projektus FLPP un BioPhoT, kā arī drīzumā iesniegsiet ERC – kā Jūs aprakstītu zinātnieku un pētniecības atbalsta sistēmu LU CFI?
Institūts ļoti atbalstīja manu dalību ISTH 2025 kongresā šī gada jūnijā, kur man bija gods uzstāties ar prezentāciju. Tā bija mana pirmā “misija” ārzemēs kā LU CFI pārstāvei, un tā man parādīja, cik lielā mērā institūts palīdz zinātniekiem piedalīties starptautiskos pasākumos, augt un veidot kontaktus. Kongresa laikā daudzi kolēģi no visas pasaules man jautāja: “Kāpēc Latvija?” Lepni dalījos ar to, kas padara LU CFI unikālu: plašais instrumentu klāsts, spēcīgā starptautiskā reputācija, izcilības kultūra un dinamiskā zinātniskā kopiena. Kā eksperimentālistei man īpaši svarīga ir piekļuve modernām iekārtām un iespēja sadarboties ar citiem eksperimentālistiem Latvijā. Cilvēki izrādīja lielu interesi apciemot mūs, un daži jau ir iesaistījušies ar mani kopīgu finansējuma pieteikumu sagatavošanā.
Kopumā ar zinātnieku atbalstu šeit man ir bijusi lieliska pieredze. Ne katra institūcija ir tik apņēmusies palīdzēt pētniekiem sagatavot spēcīgus projektu pieteikumus. Daudzviet tiek gaidīts, ka visu paveiksi pats. Savukārt LU CFI process ir ļoti labi organizēts – tu jūties atbalstīts un zini, ka neesi viens. Ir īsta kopienas sajūta, kas man kā komandas cilvēkam ir ideāla. Kad pirmo reizi ierados, man bija daudz ideju, bet bija nepieciešama palīdzība un padoms, kur tieši pieteikties finansējumam. Kopā ar institūtu mēs izveidojām “ceļa karti” – gan Latvijas, gan Eiropas programmām –, tā kā jau pašā sākumā es sajutu milzīgu atbalstu.
Kas ir Jūsu nākamais karjeras mērķis?
Nākamais karjeras mērķis man ir ļoti skaidrs: stiprināt un attīstīt savas pētniecības līnijas. Man liekas, ka katrs zinātnieks vēlas izveidot savu laboratoriju un būt atzīts par saviem ieguldījumiem – tieši pie tā es strādāju. Šobrīd maniem projektiem dažkārt nepieciešams atbalsts ārpus institūta. Lai gan sadarbība ir lieliska lieta, to var būt sarežģīti organizēt, piemēram, ja bieži jābraukā uz citu institūciju tikai viena eksperimenta dēļ. Nākotnē vēlos attīstīt vairāk šādu iespēju tieši LU CFI un panākt, lai institūts būtu pazīstams ar pētījumiem, kurus vadu es. Mūsu Mikro un nano ierīču laboratorija jau ir guvusi atpazīstamību, un esmu apņēmies šo reputāciju stiprināt un paplašināt vēl vairāk.
Bez tā nākamos desmit un vairāk gadus vēlos veltīt patiesi labai zinātnei. Man tas nozīmē atklājumus, kas ir aizraujoši, unikāli un transformējoši – darbus, kas atbild uz fundamentāliem jautājumiem un vienlaikus pielietojuma līmenī sniedz instrumentus un tehnoloģijas, kas ļauj mums dzīvot labākā pasaulē.
Iepazīsti citus zinātniekus "Zinātne bez robežām" intervijās
