Dr. phys. Jānis Kleperis mūsu atmiņās
Jūlija beigās viņsaulē devās ilggadējs Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) pētnieks Jānis Kleperis. “Īsts darba rūķis, vienmēr sasniedzams, vienmēr izpalīdzīgs un iedrošinošs, kā arī mūzikas, dzejas, folkloras un fotografēšanas entuziasts” kā viņu atceras mūsu institūta Enerģijas materiālu laboratorijas saime. Viņa piemiņai apkopojām Jāņa līdzgaitnieku un kolēģu atmiņas, lai godinātu izcilu zinātnieku un vienkārši labu cilvēku.
Gints Kučinksis
Jānis bija mans pirmais tiešais vadītājs, palīdzēja definēt bakalaura darba tēmu, un bija viens no cilvēkiem, ar kuriem saikne saglabājās pat tad, kad vairākus gadus strādāju Vācijā. Atceros, ka Jānis bieži strādāja garas stundas un viņam no sirds rūpēja gan laboratorija, gan arī cilvēki, kas tajā darbojās. Viņa aizrautība, sirsnība un cilvēcība paliks atmiņā uz visiem laikiem.
Ainārs Knoks:
Jāņa degsme ir bijusi klātesoša no LU CFI pirmsākumiem, tai skaitā būvējot to ar savām rokām – šeit viņš ieguldīja savas zināšanas, spējas un sirdi.
Es Jāni iepazinu bakalaura studiju laikā, viņš aktīvi deva iespējas izaugsmei, darbiem, iespējas attīstībai dažādās sfērās. Vienmēr vairāk domāja par jauno paaudzi, par citiem cilvēkiem, par institūtu un par Latvija nekā par sevi. Ārkārtīgi zinošs, atsaucīgs un pretimnākošs; viņš nekad neatteica un arī pats organizēja ekskursijas un pasākumus, lai popularizētu LU CFI darbu un zinātni laikā, kad šī prakse nebija plaši izplatīta. Skolēnu ekskursiju organizēšana, ēnu dienas, zinātnieku naktis un citas lietas, kas šodien liekas neatņemama ikdienas daļa, ir iedibinātas viņa darbības rezultātā.
Jānis ir Latvijas Ūdeņraža enerģētikas aizsācējs Latvijā un Baltijā, tādēļ par zinātni un viņa degsmi radīt iespējas un jaunas zināšanas varētu aprakstīt daudz. Bet viņa vēlēšanās un spēja uzsvērt tautisko garu un latviskumu gan LU CFI, gan laboratorijā ir vienmēr bijis apbrīnojami vērtīgs aspekts.
Kādu gadu LU CFI Ziemassvētkos Jānis noorganizēja nelielu ķekatu gājienu, tautas dziesmu dziedāšanu un pat nelielu izrādi, kur piedalījās vairāku laboratoriju pārstāvji.
Pēteris Lesničenoks:
Jānis Kleperis mani pieņēma LU CFI Ūdeņraža materiālu laboratorijā kā pirmā kursa materiālzinātnieku veikt ūdeņraža uzglabāšanas pētījumus 2011. gada vasaras praksē. Jau visai drīz iesaistījos pētniecisko projektu izstrādē un viens devos uz savu pirmo konferenci EMRS Strasbūrā – biju sapratis, ka Ūdeņraža laboratorijā vēlos gan izstrādāt savus akadēmiskos darbus, gan būt daļa no kolektīva.
Jānis bija zinātniskais tēvs ne tikai man, bet visai mūsu laboratorijai, un rūpes, kuras no viņa saņēmām gan eksperimentos, gan dzīves izaicinājumos vienmēr paliks siltā atmiņā.
Viņš man ieaudzināja gan zinātību, gan patstāvību, kā arī parūpējās par sociālo un sabiedrisko dzīvi laboratorijā un laboratorijas darbinieku atbalstu – pateicoties Jāņa ģimenei, noorganizējām pasakainas kāzas vairākiem jaunajiem censoņiem laboratorijas rindās. Arī pēdējos Ziemassvētkos Jānis tik mīļi par visiem atcerējās. Paldies par neizsmeļamu sirds siltumu!
Līga Grīnberga:
LU CFI sāku strādāt jau 1999. gadā, kad kursabiedrs, kas tobrīd tur jau strādāja, pajautāja, vai nevēlos pievienoties Jāņa Klepera laboratorijai un strādāt ar 'elektronisko degunu'. Piekritu, jo nosaukums man likās tik interesants, cik vien fizikas pētniecības laukā var būt. Atnākot uz darbu, iepazinos ar Jāni. Lai nu ko biju iedomājusies, kāds varētu būt priekšnieks, fizikas zinātņu doktors, bet ne to, ko ieraudzīju – draudzīga izskata un smaidīgu kungu, kurš izskatījās tik priecīgs mani redzēt. Parunājāmies, un jutos ka atnākusi pie labā krusttēva – mierīgs, izskaidro, vienmēr gatavs palīdzēt. Jāņa mīļākais teiciens laboratorijā bija: 'Paspēlējies, paskaties, kas sanāks'. Tas nu gan man bija pārsteigums – kā tā, tā taču ir zinātniskā laboratorija! Tomēr tā tas arī bija, pašai jādara, pašai jādomā. Un tā visu laiku, tomēr nekad nebija tā, ka Jānis neatrada laiku, lai izskaidrotu, ja ko nesapratu. Viņš ļoti ātri sūtīja mani uz konferencēm, skolām, lai mācos. Tas ļoti bieži bija nesaprotams ārzemniekiem – kā bakalaura/maģistra studente var braukāt uz konferencēm? Bet tāds bija Jānis! Pēc elektroniskā deguna pētījumiem, tika iegūts projekts par ūdeņraža uzglabāšanu – atkal kas jauns un nezināms, bet ej un dari.
Tāpat pārsteidza Jāņa daudzie talanti – mūziķis, mākslinieks, dzejnieks, bet vienmēr ģimenes cilvēks, ar tādu dzirkstelīti acīs un sirdī. Kur tik mierīgā cilvēkā varēja būt tik daudz enerģijas? Tāds Jānis arī paliks atmiņā – gaišs un gādīgs, vienmēr klātesošos un enerģijas pilns. Paldies, Jāni, ka ļāvi būt 'paplašinātās' ģimenes daļai.
Institūta vecākā paaudze atceras arī vairākus amizantus piedzīvojumus, kas labi ilustrē Jāņa spilgto raksturu un siltās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
Gunārs Bajārs:
Kā jau izcils zinātnieks Jānis bija arī liels eksperimentators. 1980-to gadu sākumā pētījām elektrohromos materiālus. Jānis kopā ar kolēģi Juri Lagzdonu ķērās pie Kipa aparāta, lai cinka reakcijā ar sālskābi iegūtu ūdeņradi. Tad nu viņi izdomā, ka jāpārbauda, vai ūdeņradis nāk ārā. Juris, kā jau liels smēķētājs, liek cigareti pie aparāta izejas (toreiz vēl nebija tik stingri smēķēšanas ierobežojumi). Sprādziens bija varens. Stikli gāja pa gaisu pa visu laboratoriju. Traumas bija, bet paldies Dievam, ka ne paliekošas. Kāds tur augšā mūs taču sargā! Piebildīšu, ka tieši Jānim laboratorijā pieder vislielākie nopelni šīs elektrohromās reakcijas izpētē un krāsu pārejas izskaidrojumā.
Laimons Jēkabsons:
Kopā ar Jāni paspējām gan ar ūdenstūristu smailīti pabraukāt, gan fotopulciņā pie Gunāra Birkmaņa VEF-ā padarboties, gan Hibīnu kalnos pastaigāt un pat Elbrusā kāpt. Pastāstīšu divus brīžus no mūsu dažādajām kopējām izpausmēm darbībās ārpus zinātnes.
1. Neatlaidība līdz spītībai
Tā nu kādu pavasari sadomājām, ka pa Amatu palu laikā derētu nobraukt ne tā vien kā vairums – no Amatciema līdz Gaujai, bet arī veikt posmu no Skujenes līdz Amatas ciemam. 1970-ajos gados no Rīgas uz Skujeni bija tiešā autobusu satiksme, bet mums bija LU ūdenstūristu sekcijas saliekamā smailīte ar izjaucamu iekšējo karkasu un pasmagu gumijotu apvalku. Kopā svēra ap 40 kg, un abu kopējās ēdamās, ģērbjamās un fotomantas arī bija uz to pusi, tā ka garlaicīgi nebija arī uz sauszemes.
Pie Amatas salikām laivu un aiziet pa to ‘’grāvi’’ (šodien es vairs tā neizrunātos)! Nebijām arī apjēguši, ka Skujenes pusē meži ir plašāki un ziema aizkavējas ilgāk. Kad pa lēno straumi tikām līdz mežmalai, šur tur gar krastu sākās pa ledus plāksnei, kuru reizēm padauzījām ar airiem. Tad aiz kāda līkuma ledus bija pāri visai upītei. Vidū gan pavisam plaisains, tāpēc nolēmām, ka, līdzko Amata paliks straujāka, ledus tur vairs netraucēs. Izdauzījāmies cauri vairākām sasaluma joslām, bet drīz izbraucām līdz skatam, ka nopietnā senmežā upei pāri ir nopietns ledusvāks, pa kuru ar laivu braukt neprotam, un pa kuru staigāt gan prot tikai zaķi viņu mazā svara dēļ.
Atpakaļ pret straumi airēties bija par vēlu. Tad nu rausāmies mežupes krastā, jaucām ārā laiveli un stūmām maisā. Kur te ir kāds meža ceļš? Turklāt tāds lielceļa virzienā, ar autobusa pieturu... Tas gan iesākumā nebija būtiski, jo bija jācīnās kalnup pa sniegotu meža nogāzi.
Šādiem brīžiem ir savs skaistums – nav jādomā, nav jāraizējas. Mēs esam laukos auguši zēni, un svešā mežā iešanas virziens ‘’pats atrodas’’. Paspējām uz vienīgo pēdējo autobusu.
2. Mērķtiecīga izlēmība
Arī šis stāsts par laivošanu pavasarī, bet tepat pie institūta
Pa toreizējās fotolaboratorijas (219. telpa) plašo logu vēroju Daugavu, un ko es redzu – kādu gabaliņu no krasta slīd paprāvs ledusgabals, un uz tā stāv vīrs un uzmanīgi vēro krastmalu. Neizskatījās, ka viņam tur uz ledus patīk.
Kādas dievjaušības pēc 2.stāvā pie kravas lifta atradās tā pati laivele no Amatas. Ej nu atceries, kurš ko un kā kam sauca, bet ar Jāni iemetām airus tajā laivā un pa trepēm stiepām lejā.
Nekādas glābēju izglītības un pieredzes mums nebija. Situācija gan nebija galēji dramatiska, bet risks bija, ka straume to ledusgabalu lejāk var aiznest uz upes vidu.
Tas vīrs mētelī un ūdenszābakos tiešām vēlējās pamest savu peldlīdzekli. Diezgan apdomīgi un pastīvi viņš tika virsū laivas priekšgalam (precīzāk – Jānim klēpī). Tad nu man atlika tikai piestūrēt pie krasta.
Zinātnieku mēraukla bieži ir inovācijas un citi sasniegumi, kas balstīti uz faktiem un praktisku loģiku. Taču ļaudis kā Jānis Kleperis liek atcerēties, cik neizsakāmi svarīgas ir cilvēciskās vērtības. Viņš mums pietrūks un vienmēr paliks atmiņā.
Videosižets par Latvenergo Gada balvas 2022 laureātu Jāni Kleperi
