17.-18. maijā norisinājās viens no Baltijas valstu vērienīgākajiem tautas sporta notikumiem – Rimi Rīgas maratons, kas ik gadu pulcē desmitiem tūkstošu skrējēju no visas pasaules. Dalībnieku skaitā bija arī vairāki Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta pētnieki, kas liecina, ka mēs skrienam tālu – gan zinātnē, gan trasē!
Kopumā maratonā piedalījās 28 LU CFI sportisti. 6km distanci skrēja 17 zinātnieki, 10 km distanci – seši, 21 km distanci mēroja trīs censoņi, un pa vienam Institūta pārstāvim bija arī 1,6 km un 42 km disciplīnās.
Viens no mūsu pētniekiem – Gusts Agafonovs – skrēja pilnā maratona distancē (42 km). Uzdevām viņam pāris jautājumus, lai labāk uzzinātu, kas viņu motivē, palīdz sagatavoties un kā tas viss sader ar zinātni.
Cik sen Tu jau skrien?
Ar skriešanu nodarbojos jau septiņus gadus, taču jāatzīst, ka šis laika posms nav vienmēr veltīts tikai vieglatlētikai. Ir bijuši gan aktīvāki, gan mierīgāki posmi, taču kustība vienmēr ir bijusi manā dzīvē.
Kas Tevi motivē skriet tik garu un izaicinošu distanci – 42 km?
Vēlme noskriet maratonu radās pavisam spontāni un nedaudz kuriozi. Pagājušajā gadā piedalījos tikai 5 km distancē, taču beigās man īsti nepatika iegūtā medaļa. Maratonistiem tā bija daudz skaistāka, vizuāli pievilcīgāka. Tā arī pieņēmu lēmumu – nākamgad skriešu maratonu, lai sev sagādātu patīkamu un pelnītu balvu.
Vai šis ir Tavs pirmais maratons?
Jā, šis ir mans pirmais starts maratona distancē. Nezinu, ko tieši sagaidīt, bet šobrīd galvenais plāns ir vienkāršs – laikā būt pie starta līnijas.
Kas ir visgrūtākais sagatavošanās procesā?
Man vissarežģītākais bija ieiet regulārā treniņu ritmā, kas saskaņotos ar studijām, darbu un, protams, miegu. Kad tas izdevās, atlika vien sekot izstrādātajam plānam un turpināt kustēties uz priekšu.
Kas sniedz vislielāko prieku vai gandarījumu šajā piedzīvojumā?
Lielākais prieks man ir apziņa, ka spēšu piepildīt sev izvirzītu mērķi. Tas ir solis ceļā uz jaunām virsotnēm un izaugsmi. Būs gandarījums arī par to, ka visas pūles un ieguldītais laiks būs atmaksājušies. Lai gan varētu ilgi aprakstīt šīs sajūtas, esmu pārliecināts – pēc finiša vienkārša apsēšanās būs pats skaistākais mirklis.
Kā skriešana palīdz darbam zinātnē?
Skriešana man ir kā katalizators personīgajiem panākumiem. Tā nav tikai fiziska kustība, bet arī rakstura stiprināšana, mērķtiecība, spēja plānot un noturēt fokusu – visas šīs prasmes ir tieši pielietojamas arī studijās un darbā. Tādēļ skriešanu redzu kā lielisku veidu, kā atpūsties no ikdienas pienākumiem un vienlaikus turpināt attīstīt sevi.
Priecājamies, ka šo skrējēju spēcīgās un apņēmīgās sirdis sitas tieši mūsu Institūtā un ar savu degsmi virza tālāk, uz progresu!
