Kas ir vajadzīgs, lai spētu noskriet maratonu? Vai gatavošanās tam ir vieglāka ar zinātnisko domāšanu? Uz šiem un citiem jautājumiem gribam rast atbildes, tuvojoties RIMI Rīgas maratonam, kurā Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu (LU CFI) pārstāvēs vairāki mūsu pētnieki.
Par darīšanu pirms domāšanas un auksto zupu, kas gaida aiz finiša līnijas, sarunājāmies ar Spektroskopijas laboratorijas vadošo pētnieku Andri Antuzeviču.
Kā tu īsumā raksturotu savu zinātnisko jomu un ko tu pētī?
Pētu defektus cietvielās. Specializējos elektronu paramagnētiskās rezonanses (EPR) spektroskopijā, kas pēc būtības ir līdzīga magnētiskajai rezonansei medicīnā. Defekti cietvielās – gluži kā nepilnības cilvēkos – nereti ir tie paši interesantākie.
Kad un kāpēc sāki skriet? Kā pievērsies maratoniem un garajām distancēm?
Cītīgi skrienu trīs gadus, taču kustība mani dzīvē ir pavadījusi vienmēr. Garās distances vilināja, jo tās šķita kaut kas man, parastam cilvēkam, neaizsniedzams. Katra mazā uzvara pār sevi mazliet iedvesmo, tādēļ ir jāturpina trenēties un testēt savas robežas.
Cik laika nedēļā tu atvēli skriešanai? Kādu distanci un/vai maršrutu parasti skrien?
Amatierim daudz; skriešanai un ar to saistītām aktivitātēm veltu aptuveni pusslodzes ekvivalentu. Vienas sesijas distances iekļaujas 5-35 km robežās. Tās visas improvizēju Rīgas ietvju, tiltu un parku ietvaros.
Vai tu redzi paralēles starp zinātnisko darbu un sagatavošanos maratonam? Kas no maratona disciplīnas visvairāk palīdz zinātnē?
Izturības treniņi un sacensības palīdz sevī atklāt nekognitīvās prasmes – pacietību, noturību, neatlaidību, disciplīnu, utt. Par tām var daudz lasīt viedās grāmatās vai klausīties iedvesmojošos raidierakstos, taču smagi treniņu cikli ir viens no veidiem, kā tās izjust tieši un neaizmirstami. Regulāra ilgstoša piepūle iemāca, ka grūtības ir norma, kā rezultātā ikdienas stresori vairs nešķiet tik nozīmīgi. Gan zinātnē, gan sportā katra uzvara un zaudējums sniedz vērtīgas atziņas, lai ar realitāti kalibrētu savas ambīcijas un turpinātu strādāt pie jaunu rezultātu sasniegšanas.
Kā tu sabalansē treniņus ar darbu laboratorijā / projektos?
Manā dzīvē zinātne un kustība ir kā sajūgti zobrati, kas griež viens otru. Sabalansēt ir relatīvi vienkārši, jo laika grafiks pētniecībā ir elastīgs un darba apjoms parasti ir tāds, kādu pats vēlies ieguldīt.
Kā skriešana ietekmē tavu domāšanu vai produktivitāti pētniecībā? Vai tev ir bijušas idejas vai “aha momenti” tieši skrienot?
Man patīk plānot (treniņus, darbus) un pēc tam paredzēto programmu īstenot. Tas bieži ir produktīvi, taču ne vienmēr lietderīgi. Skriešanas laikā no daudzu domu trokšņa izdzīvo tikai pāris signāli, kurus ir vērts paturēt. Tie ir mani “aha momenti”.
Kā tu jūties maratona pēdējos 10 km? Kā tu pārvari “gribas krīzes” – gan skrējienā, gan projektos?
Sāpes caurstrāvo visu ķermeni. Gribas samazināt tempu, apstāties, izstāties. Domās ielīst savā gultiņā, palīst zem segas un kaut uz mirkli vairs neskriet. Ir izcili, ja uz mirkļa vājumu instinktīvajai pretreakcijai izdodas saslēgties ar pilota vārdiem no nesenas filmas par ātrām lidmašīnām: “Don’t think, just do.”
Katrā solī no pēdējiem 10 km ne sacensību skrējienos, ne citos atbildīgos brīžos izšķirošais nav tas, kā es jūtos, ko es par to domāju un kādas krīzes esmu izdomājis. Jāpieturas pie plāna un iesāktie darbi ir jānoved līdz galam. Atpūsties, atjaunoties un restartēties varēs pēc tam.
Vai tava zinātniskā domāšana ietekmē, kā tu trenējies? Piemēram, vai tu analizē savus treniņu datus (HR, VO2max, temps) vai izmanto kādas konkrētas stratēģijas?
Zinātniskā domāšana man palīdz raudzīties uz treniņiem kā ilgtermiņa procesu visas dzīves garumā. Līdz ar to veselība ir pirmajā vietā: ieklausos ķermeņa signālos, treniņus kompensēju ar atbilstošu uzņemto kaloriju un miega stundu daudzumu, veicu periodiskus laboratorijas testus un speciālistu apmeklējumus. Pulksteņa dati sniedz papildu “spēles elementu”, kas labi iezīmē dažādu skriešanas veiktspējas parametru tendences. Šo informāciju daļēji izmantoju treniņu plāna korekcijām.
Vai šogad skriesi arī kādā citā pasākumā (piem. kādā Stirnu Bukā)?
Iespēju robežās centīšos piedalīties visos Stirnu Buka posmos un ar zināmu bijību raugos uz šogad paredzēto Gaujas taku skrējienu. Rudenī varētu mēģināt kādu ātru asfalta gabalu.
Kurš maratons tev ir palicis visvairāk atmiņā un kāpēc?
Dalība jebkurā Rīgas Maratonā distancē ir svētki. Grandiozs notikums, kas, lai gan man ir nedaudz par skaļu, noteikti visos dalībniekos raisa neaizmirstamas emocijas. Visspilgtāk atmiņā ir palicis mans pirmais maratons, jo finišā sagaidīja vecāki, un mamma bija sagatavojusi katlu ar auksto zupu. Man ļoti garšo aukstā zupa.
Ko tu ieteiktu kolēģim, kurš grib sākt skriet? Kā sākt, ja laika ir ļoti maz?
Nedomā. Uzvelc ērtus apavus. Izej ārā. Sāc iet. Tad – lēni skriet. Grūtākais parasti ir pirmais solis.
Ja skrienot klausies mūziku, kas ir tava iecienītākā dziesma?
Reti klausos mūziku, bet garajos gabalos reizēm prasās atgaiņāt sliktās domas. Tad priekšroku dodu latviešu dziesmām, kas atgādina par skaisto, vairo emocijas un dzen uz priekšu.
Kas ir viena grāmata, ko ieteiktu citiem?
Harijs Poters ir aizraujoša lasāmviela.
Kas ir viens ieradums, kas mainīja tavu dzīvi?
Neliela rīta rosme. Tā palīdz pamosties, mobilizēties un dienas pirmajās stundās būt produktīvākam.
Tavs nākamais mērķis (zinātnē vai skriešanā)?
Katru dienu mazliet progresēt gan savās zināšanās, gan fiziskajā varēšanā.
