11. februāris ir Starptautiskā diena sievietēm un meitenēm zinātnē – diena, kas iezīmē, cik svarīgas ir vienlīdzīgas iespējas, lai zinātne turpinātu tik svarīgo virzību uz priekšu. Arī Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā (LU CFI) mums ir tas prieks strādāt ar dāmām, kas iedvesmo un attīsta inovācijas fotonikā, nanotehnoloģijās un dažādās materiālzinātnes jomās.
Lai šo dienu atzīmētu, uz interviju aicinājām vienu no mūsu izcilajām pētniecēm – Spektroskopijas laboratorijas vadošo pētnieci Jeļenu Butikovu –, lai dalītos ar savu karjeras ceļu un, ko nozīmē būt sievietei zinātnē.
Kā tu skaidrotu savu darbu cilvēkam, kurš nav saistīts ar zinātni?
Šis patiesībā ir vissmagākais jautājums. Zinātnieka darbs no malas izskatās tā – cilvēks sēž, skatās datorā un lamājas. (smejas) Bet principā, ko mēs darām, ir zinātniskajos darbos lasām, ko ir izdarījuši citi cilvēki, atrodam, ko viņi nav izdarījuši, un to darām paši – ja trijos vārdos jāapraksta. Tas arī ietver, manā gadījumā, eksperimentālo daļu, aprēķinus, bet liela daļa ir zinātniskās literatūras lasīšana, analīze un centieni izdomāt ko jaunu.
Runājot par zinātniskajiem novirzieniem, strādāju spektroskopijā – ja detalizētāk, tad lāzerablācijas spektroskopijā. Ar lāzera impulsu “izsitam” no materiāla parauga ļoti mazu daļiņu, radot plazmu, kuras gaismu mēs aplūkojam spektrometrā, kur tiek identificēts kādi elementi ir parauga sastāvā, kāda ir to koncentrācija, u.c. Darbojos arī ar spektroskopisko elipsometriju, kur ar ksenona lampu spīdinām polarizēto gaismu uz materiālu, no kura tā tiek atstarota un uztverta sensorā – šādi varam precīzi noteikt plāno kārtiņu vai to kopu biezumu.
Kas mudināja izvēlēties zinātni kā karjeru?
Patiesībā studijas biju domājusi uzsākt Latvijas Universitātes Japāņu filoloģijas novirzienā, taču tur uzņemšana notika tikai katru otro gadu – tā nu gadījās, kad pabeidzu skolu, uzņemšana nenotika. Bet skolā biju mācījusies fizikas un matemātikas klasē un šie priekšmeti labi padevās. Tā nu nolēmu nogaidīt un “pasēdēt” vienu gadiņu, studējot fiziku – un viss! Man tur patika! (smejas) Interese par spektroskopiju bija jau no pirmā otrā kursa – mani fascinēja spektra līniju datubāzes uz stikla plāksnēm, kuras novietoja zem gaismas avota, lai projicētu līnijas. LU CFI darbojos jau rakstot bakalaura darbu, bet te atgriezos laikā, kad strādāju hologrāfijas laboratorijā un nule aizstāvēju maģistra darbu. Domājot, ko darīt tālāk, padzirdēju, ka kodoltermiskās sintēzes reaktoru attīstības veicināšanai tiek meklēti doktorantūras studenti. Man ir tāds raksturs, ka ir pilnīgi vienalga, kas stāv priekšā – tā nu, uzmeklējot atslēgas cilvēkus un skaidri izklāstot virzienu, kurā gribu darboties, nonācu institūtā. Un pēc promocijas darba aizstāvēšanas nebija iemesla doties kur citur – tā nu esmu šeit.
Kas tev sniedz gandarījumu darbā?
Man ir ļoti liels prieks par darbu, kas tiešām dod ieguldījumu nākotnē, piemēram, ar EUROFusion projektu. Varētu likties, ka Latvijas daļa tur ir neliela, bet tomēr, visus mazos ieguldījumus savācot vienkopus, rodas kas patiesi svarīgs. Un lai gan tu dari vienu lietu, tu redzi, kā tas palīdz virzīt visu uz priekšu. Ir arī liels prieks un gandarījums strādāt ar ārzemju kolēģiem – viņi visi ir ļoti patīkami cilvēki. Ar dažiem sadarbojamies jau kopš studiju gadiem.
Ar kādiem izaicinājumiem mūsdienās saskaras sievietes zinātnē?
Sievietei vispār būt ir grūti! (smejas) Nesen saņēmu uzaicinājumu aizpildīt aptauju tieši sievietēm zinātnē – par viltvārža sindromu un izdegšanas sajūtu. Nevaru galvot par visām, bet man tas šad tad piemīt. Es nezinu, kāpēc tā, bet ļoti ceru, ka jaunākām kolēģēm vairs tā nav. Skolā bijām saliedēta klase un arī universitātē par attieksmes problēmām nevaru sūdzēties, bet ārpus tā šī sajūta – “aj nu, ko tās meitenes te” – ir bijusi gaisā. Ko es varu teikt – visas piezīmes un negatīvie komentāri notika aci pret aci; skaidrs, ka tas nekad nav publiski. Es tiešām ļoti ceru, ka ar gadiem mēs no tā attālināmies. Bez šaubām skaidrs ir, ka ar pareizo attieksmi jāsāk jau skolā, tāpēc, ka skolotāji ir tie cilvēki, kas primāri ietekmē bērnus.
Kādu padomu tu dotu meitenēm, kuras interesējas par zinātni?
Tas, ka kaut kas ir sarežģīts, nedrīkst tevi apstādināt. Tāpēc, ka viss ir sarežģīti! (smejas) Jebkura lieta, kurā tu iedziļinies līdz pamatiem, prasa mentālo piepūli. Jā, varbūt ir nepieciešams noteikts raksturs, bet tas attiecas ne tikai uz meitenēm. Tāpēc, ja tevi tas tiešām interesē un tev kāds saka, ka tas “nav meitenēm” – vienkārši ignorē. Ir patiesi forši, kad tevi kaut kas tiešām aizrauj.
Ko tu mainītu akadēmiskajā vidē un zinātnes pasaulē kopumā?
Protams – es ļoti gribētu mainīt zinātnes finansēšanas modeli. (smejas) Es vēlētos, lai finansējuma iegūšana Latvijā būtu zinātniekiem draudzīgāka. Vēl viena lieta ir ātrums. Zinātne, īpaši fundamentālā, nevar uzreiz piedāvāt “gatavu produktu” – nopietniem atklājumiem ir vajadzīgs laiks un vairāki mēģinājumu un kļūdu posmi dažādos līmeņos.
Mūsdienās uzsvars bieži tiek likts uz drošiem rezultātiem un paredzamiem iznākumiem. Taču – ja zini, ar ko beigsies projekts, jau to rakstot, kāpēc to vispār sākt? Zinātnieki ir spiesti izdzīvot, pārejot no viena trīs gadu projekta uz nākamo, taču augsta riska un augsta ieguvuma idejas vienā granta ciklā vienkārši nespēj nobriest. Tāpēc, līdzīgi kā runājam par “lēno ēšanu”, būtu laiks atgriezties pie “lēnās zinātnes”.
Kā tu atpūties un atjauno enerģiju ārpus darba?
Es nezinu, vai tas gluži atjauno enerģiju, bet man ir blakus hobijs – tulkošana. Specializējos tieši medicīnas tekstos. Ja vairāk par veselības uzturēšanu, man patīk peldēt, un, kad ir laiks un iedvesma, dodos uz baseinu.
Ko sabiedrībai vajadzētu labāk saprast par zinātniekiem?
Zinātnieki ir vien tie paši cilvēki. Lai gan nu tas jau ir izzūdošs trends, dažiem vēl varbūt liekas, ka pētnieki ir kaut kur savos augstumos vai ka zinātne ir ārkārtīgi radošs darbs. Bet, kad tev ir jāatmuito prece… (smejas) Še tev, radošums! Pat kad es mācījos doktorantūrā man bija absolūti nepareizs priekšstats par to, kas ir zinātne – domāju, ka tikai sēdēšu laboratorijā, bet klāt nāk dažādas saimnieciskās un administratīvās detaļas. Galu galā jāprot uzstāties publikas priekšā! Tā kā zinātne nav kas attālināts un absolūti nesaprotams – tā bieži iekļauj pienākumus, ko ikdienā dara jebkurš cits cilvēks.
