Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) izdevumā Zinātnes Vēstnesis publicēta intervija ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) direktoru Andri Anspoku. Šī gada novembrī viņš tika ievēlēts par LZA īsteno locekli, un intervijā akadēmiķis stāsta par savu ceļu uz zinātni, biznesa un valsts pārvaldes pieredzes ietekmi uz pētniecību, institūta attīstības vīziju, Latvijas zinātnes vietu pasaulē un jaunās pētnieku paaudzes nozīmi. Turpinājumā īss ieskats rakstā.
“Zinātnē nonācu tāpēc, ka mani jau bērnībā ļoti interesēja, kā lietas strādā. Patika izjaukt mehānismus, veidot pašam savas ierīces. Nejauši nonācu pie grāmatām par fiziku un ķīmiju, un sākās mājas laboratorijas posms. [..] Skolas laikā piedalījos olimpiādēs, nokļuvu nometnē ALFA un pirmo reizi – arī Cietvielu fizikas institūta “lāzerdiskotēkā”. Nometnē sapratu, ka tādu kā es ir daudz, bet CFI sapratu – tieši te vēlos strādāt. [..] Sāku ar visvienkāršākajiem mehānikas darbiem, līdz tā laika aspirants Jānis Segliņš man sāka uzticēt nopietnākus uzdevumus. Pirmā zinātnes joma bija nelineārā optika – elektrooptika un hologrāfiskais ieraksts segnētiķos. Joprojām spilgti atceros gaisotni, ko veidoja Guntis Liberts, Vismants Zauls un Jānis Segliņš. Vēlāk Jevgeņija Kotomina vadībā apguvu teorētiskos aprēķinus, kas bija izcila skola un unikāla vide. Bet Ērika Klotiņa vadībā izveidojām pirmo iekšrezonatora lāzera gaismas deflektoru – šodien to sauktu par inovāciju projektu.”
